Tomēr ir arī negatīvā puse - katrs uzskata, ka tieši viņa pārstāvētā augstskola ir vislabākā, tāpēc cenšas izvēlēties rīcības variantus, kas to neskartu. Tādējādi darba grupai, kurā diskutēja ne tikai augstākās izglītības un zinātnes sektora pārstāvji, bet arī ministri un uzņēmēji, nav izdevies nonākt pie kopsaucēja, kurš strukturālo pārmaiņu modelis būtu vispiemērotākais.
«Šķiet, ka process draud iestrēgt,» saka Latvijas Universitātes rektors Mārcis Auziņš. Tik pesimistisks viņš ir tāpēc, ka par strīdīgāko jautājumu, proti, augstākās izglītības attīstības modeļiem, darba grupā nav izdevies vienoties. Ir izkristalizējušies trīs iespējamie rīcības varianti - valsts atbalsts augstskolu brīvprātīgai konsolidācijai, zinātnes universitātes veidošana, vienlaikus saglabājot reģionālās, mākslas un atsevišķas profesionālās augstskolas, kā arī nozaru augstskolu veidošana. A.Kampara ārštata padomnieks Juris Pūce, kurš apkopoja darba grupas locekļu balsojumu par piemērotāko modeli, stāsta, ka teju vienāds punktu skaits ir variantiem, kas paredz brīvprātīgu konsolidāciju un nozaru augstskolu veidošanu, savukārt zinātnes universitātes veidošana uztverta vispretrunīgāk - vairāki eksperti to ļoti atbalstījuši, citi - asi kritizējuši. Atšķirīgus modeļus atbalsta arī visi trīs darba grupā iekļautie ministri - finanšu ministrs Einars Repše (JL) paudis atbalstu zinātnes universitātes veidošanai, izglītības un zinātnes ministre Tatjana Koķe (ZZS) uzskata, ka augstskolām jākonsolidējas brīvprātīgi, un Dienai kritizē iespēju veidot zinātnes universitāti, savukārt A.Kampars domā, ka augstskolas jāstrukturē pēc nozarēm.
Ņemot vērā nevienprātību, strukturālo pārmaiņu modeļi tiks izņemti no darba grupas izstrādātā ziņojuma pamatdaļas un iekļauti pielikumā, valdība tos varētu pieņemt zināšanai. Tas nenozīmē, ka strukturālās pārmaiņas atstātas pilnīgā pašplūsmā, jo valstij ir iespējas tās ietekmēt, piemēram, dalot budžeta līdzekļus un nosakot kvalitātes standartus, uzsver Augstākās izglītības padomes priekšsēdis Jānis Vētra. Arī citi eksperti norāda, ka kvalitātes prasību paaugstināšana, piemēram, lielāks minimālais doktoru skaits pasniedzēju rindās, stimulēs augstskolas konsolidēties. T.Koķe neprognozē, vai nākamgad būs par kādu valsts augstskolu mazāk: «Pašlaik nedzirdu trauksmes signālu. Jā, kopumā visi sūdzas par finanšu samazinājumu, bet neviena augstskola nav teikusi, ka tā nevar pastāvēt.» Diskusiju praktiskais ieguvums drīzāk esot programmu dublēšanās mazināšana un lielāka augstskolu sadarbība. «Augstskolas sākušas sarunāties,» priecājas T. Koķe. Arī Daugavpils Universitātes rektors Arvīds Barševskis nenoliedz, ka iepriekš «mēs vārījāmies savā sulā». Tas ļāvis augstskolām dublēt citu augstskolu programmas, lai gan nepietiek ne naudas, ne labu pasniedzēju, lai tās visur nodrošinātu augstā līmenī. Tagad augstskolas esot aptverušas sadarbības nozīmi. Rektoru padomes priekšsēde Tatjana Volkova norāda, ka diskusijās izkristalizējās arī citi risinājumi, daudzi no tiem saistās ar Saeimas «iemarinēto» Augstākās izglītības likumprojektu. Tas, piemēram, atvieglotu kopīgu programmu veidošanu, ļautu valsts finansētās studiju programmas pasniegt arī ES valodās, liktu augstskolām nodrošināt, ka to programmas orientētas ne tikai uz zināšanām, bet arī uz prasmēm. A. Kampars uzskata, ka ar ziņojumu viss nebeigsies, jo Izglītības un zinātnes ministrijas kompetencē būšot līdz pavasarim izstrādāt detalizētākus priekšlikumus, tad valdība pie šī jautājuma varētu atgriezties.