Atšķirības ir lielas. Esam Eiropas Savienības (ES) dalībvalsts iestāde, un, lai iestātos ES, muitai bija jāatbilst daudziem standartiem, ne tikai tehnoloģiju, bet arī iekšējās kontroles un citās jomās. Tieši šajās jomās, to skaitā korupcijas novēršanā, man nācies daudz strādāt iepriekš, un šodien varu teikt, ka Latvijas muita ir ES līmenim atbilstoša un droša iestāde, par ko deviņdesmitajos gados mēs pat sapņot nevarējām. Šobrīd savukārt varam sniegt palīdzību citām valstīm, piemēram, Rumānijas muitai Latvija pagājušogad bija vienīgais partneris darbā ar korupcijas novēršanu muitā. Tā ka pat Eiropas līmenī esam konkurētspējīgi, piemēram, šajā konkursā pārspējām otru pretendentu - britus.
Vai jums, strādājot muitā, kādreiz ir nācies piedzīvot asa sižeta filmu cienīgus notikumus, piemēram, pakaļdzīšanās?
Nē, tas ir tāds filmu sižetu piemērs. Personīgi neesmu nevienam pakaļ skrējis, bet krūmos sēdēt un ilgstoši negulēt gan ir sanācis. Ilgākais negulētais laiks bija divas diennaktis.
Atmiņu pietiek. Piemēram, pirms gadiem desmit, organizējot iepirkšanās braucienus uz slaveno Viļņas tirgu, reklāmās atklāti norādīja - tik un tik jāmaksā par ceļu, un tik un tik dolāri paredzēti muitniekiem. Protams, nebija dūmu bez uguns, un nācās pastrādāt, lai tādu bezkaunību novērstu.
Pēc amatpersonas deklarācijas jums pieder dzīvoklis un zeme, bet nav parādu. Kā pie šiem īpašumiem tikāt?
Dzīvoklis ir ņemts uz kredīta vēl pirms dzīvokļu cenu burbuļa par nosacīti lētu cenu, un kredīts jau ir atdots. Savukārt zeme - uz tās vēl bija vecātēva celtā māja - ir dāvinājums no vecāsmātes.
Minējāt sadarbību ar citu valstu muitas dienestiem, kur Latvija ir «lielā brāļa» lomā. Bet mūsu finanšu ministrs Andris Vilks (Vienotība) šogad sāka runāt, ka mūsu muitai vajag piesaistīt «lielos brāļus» no Somijas. Kā šī sadarbība izpaudīsies?
Jūsu laikrakstā jau bija reportāža par Somijas muitu, un tajā bija skaidri pausta Somijas muitas attieksme pret tādu tiešu darbu uz Latvijas robežas [Somijas muitas vadība bija ļoti skeptiski noskaņota].
Sadarbība, par ko beigu beigās vienojāmies, ir tāda, kas attiecas uz pieredzes apmaiņu. MKrP vizīte Somijā jau bijusi, un jāsecina, ka struktūras, metodes un darba apjomi ir līdzīgi.
Ļoti bieži no somiem saņemam tiesiskās palīdzības lūgumus. Mums tik daudz nav sanācis viņiem lūgt, bet, sevišķi narkotiku jomā, mums jau notiek sadarbība.
Sanāk, ka tie grupējumi, kas strādā Somijā, darbojas arī Latvijā?
Noziedzībai ir tendence būt starptautiskai. Tie bieži vien ir vieni un tie paši cilvēki, jā!
Tie ir ES iedzīvotāji vai pārsvarā no austrumiem?
Var būt dažādi - kurš kurā brīdī ir ietekmīgāks grupējums. Pēdējā laikā parādās tendence, ka Latvijā diezgan lielu aktivitāti noziedzīgajā darbībā izvērš lietuvieši. Atvērtās robežas, it sevišķi atvērtā ES telpa, veicina šādas tendences.
Arī ES Organizētās noziedzības draudu izvērtējuma ziņojumā daudz uzmanības bija vērsts uz Lietuvu. Iznāk, ka Lietuvā kontrabandas problēma ir lielāka nekā pie mums?
Situācijas ir līdzīgas. Nelegālā cigarešu tirgus apjoms Lietuvā, pēc starptautiskiem pētījumiem, ir nedaudz lielāks nekā Latvijā, Igaunijā nedaudz mazāks. Lietuvai tāpat kā Latvijai ir robeža ar Baltkrieviju un ar Krieviju - tas ir Kaļiņingradas apgabals, kur atrodas divas cigarešu ražotnes - tā ka risks caur šo robežu ienākt nedeklarētām precēm ir pietiekami augsts.
Jūs medijos ik pa brīdim uzsverat korupcijas apkarošanas nozīmi, arī pats esat strādājis korupcijas apkarošanas jomā. Kā tad nonācāt līdz MKrP priekšnieka amatam - kāds sajuta, ka šajā pārvaldē ir vajadzība apkarot korupciju?
Tas man pašam bija zināmā mērā negaidīti, bet kaut kā soli pa solim tā ir sanācis. Kā teica Denī Didro, dzīvē visu nosaka gadījumi. Ilgstoši strādāju muitas iekšējo lietu sfērā, līdz 2010. gadā man piedāvāja kļūt par direktora vietnieku Muitas pārvaldē. Pagāja gads, un nāca piedāvājums kļūt par MKrP direktoru. Es to novērtēju kā VID vadības atzinību par veikto darbu.
Sabiedrībā klīdis gana daudz runu par iepriekšējo MkrP vadītāju it kā ne pārāk augsto morālo stāju. Vai jūs, iepriekš strādājot korupcijas apkarošanā muitā, to kādā veidā novērojāt?
Šīs personas tiešām sabiedrībā tika neviennozīmīgi uztvertas. Daudzējādā ziņā šie tēli bija glorificēti, un tā izpratne bija neviennozīmīga arī VID darbinieku vidē. To es varu pateikt - šo personu loma iestādes vadībā nebija viennozīmīgi izprotama. Bet to, kam taisnība, kam nē, pierādīs jau ierosinātais kriminālprocess.
Nevienam laikam nav noslēpums, ka viena no personām, par ko tagad runājam, ir Vladimirs Vaškevičs. Kad Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB) viņu aizturēja par kukuļdošanu, presē parādījās informācija, ka šis kukulis esot dots, lai panāktu jūsu atlaišanu...
Man šajā lietā ir liecinieka statuss, bet neko vairāk es nedrīkstu teikt. Nezinu, vai kukulis tika dots vai ne - to spriedīs tiesa.
Pagājuši tikai daži mēneši, kopš esat amatā, bet ir jau bijušas vairākas skaļas lietas, kur MKrP sadarbojas ar KNAB. Iepriekšējo priekšnieku laikos starp MKrP un KNAB bija tā sauktie mentu kari, nevis sirsnīga draudzība un cieša sadarbība. Kā tik ātri tas izmainījies?
Laikam pie vainas ir mans iepriekšējais darbs. Neredzu citu ceļu kā apvienot spēkus, jo korupcija darbojas kā pretdarbība - ja iestādēs ir darbinieki, kuri apzināti kavē noziedzības apkarošanu vai pretdarbojas tai un palīdz noziedzīgiem grupējumiem, tad šis darbs ir vienkārši neiespējams.
Jums pieder skaļais citāts par to, ka par 80% kontrabandas zina amatpersonas. Protams, rodas jautājums - par kādām amatpersonām ir runa? Muitnieki, politiķi - cik augstā līmenī šī korupcija sniedzas?
Par politiķiem nemāku teikt. Neesmu redzējis pierādījumus apgalvojumam, ka «nauda iet uz augšu», līdz lielām augšām. Bet kopumā par to, ka kontrabandas noziegumi ir saistīti ar korupciju vai vismaz nolaidību, liecina mana ilgstošā pieredze. Tie 80% ir tāds hipotētisks skaitlis bez konkrētiem pierādījumiem. Bet faktiski katru gadu MKrP ir bijuši kriminālprocesi par noziegumiem, kuros iesaistītas muitas amatpersonas. Pieliekot klāt vēl KNAB un Finanšu policijas statistiku, jau veidojas tendence, kurai nevaram nepievērst uzmanību.
Ir jāsaņem drosme atzīt problēmu. Uzskatot, ka problēmas nav, ka mums viss ir kārtībā un par to nav jādomā, pašpārliecinātība novedīs pie draudiem nākotnē. Varu minēt Somijas kolēģu piemēru. Strādājot Melnkalnē, kolēģim no Somijas melnkalnieši lūdza rīkot apmācības korupcijas novēršanā, palīdzēt sakārtot preventīvos pasākumus un tā tālāk. Somu kolēģis pateica, ka nē, viņi nevar palīdzēt, jo nemāk cīnīties ar korupciju. Pēc tam koleģiālā sarunā jautāju viņam - kā tad tā? Viņš atbild - nezinām, kā cīnīties, jo mums korupcijas nav. Bet vai tā nav tāda akla uzticēšanās, akls apgalvojums? Pietiekami nenovērtējat riskus, ja šodien uzskatāt, ka nav, rītdien viņa var rasties. Pasaules prakse ir pierādījusi, ka visās, arī attīstītajās valstīs korupcija pastāv, nekur no tās nav izdevies atbrīvoties pilnīgi.
Pagājušonedēļ Saeima pieņēma jaunu regulējumu, ka akcīzes preces nelielos daudzumos nedeklarējot Latvijā varēs ievest tikai reizi nedēļā, ne vairs reizi dienā. Pirms to pieņēma, Saskaņas centra deputātiem radās iebildumi, ka tā nedrīkst, jo šī nelielo apjomu ievešana daudziem Latgales bezdarbniekiem kļuvusi par iztikas avotu. Vai tas ir normāli, ka politiķi aizstāv šādas ne pārāk legālas piepelnīšanās iespējas?
Latgalē bezdarbs ir liela problēma. Tur politiķi nav kļūdījušies, tas tā ir. Bet! Pieļaut šādus argumentus gan mēs nevaram - tas nozīmētu, ka mēs faktiski legalizējam kontrabandu, nelegālu tirdzniecību un nelikumīgu ienākumu gūšanu. Ir jādomā par citiem līdzekļiem, kā veicināt šī reģiona attīstību. Ja būs darbs un investīcijas, tad noteikti daudzi no šiem cilvēkiem ar kontrabandista rūpalu vairs nenodarbosies. Kādiem līdzekļiem - tas jāspriež politiķiem, negribu teikt viņiem priekšā, tā nav mana kompetence.
Ir arī plāns samazināt ievesto kontrabandas preču apjoma slieksni, kuru pārkāpjot iestājas kriminālatbildība...
Šobrīd atkarībā no cigarešu markas sanāk, ka kriminālatbildība iestāja no 1 200 000 līdz 1 400 000 kontrabandas cigarešu ievešanas. Faktiski Krimināllikumā iniciētie grozījumi nozīmēs, ka kriminālatbildība iestājas jau no desmitreiz mazāka apjoma.
Līdztekus tiek virzīta arī norma, kas paredzēs kriminālatbildību jau no piecu minimālo mēnešalgu vērtu preču nelegālas ievešanas. Tad jau par kasti, pusotru vai divām atkarībā no cigarešu markas iestāsies kriminālatbildība. Tas jau ir nopietnāk.
Tas ir pietiekami zems slieksnis vai varbūt pārāk zems? Jūsu iestādei tādā gadījumā noteikti būs daudz vairāk darba...
Es uzskatu, ka atbildības slieksnis būs gana augsts - vienā kastē ir 50 bloki cigarešu, tātad jau nopietns apjoms, pie kura jūtams nodoms tirgot.
Mums pašlaik ļoti daudz darba sagādā kriminālprocesi par atkārtotu nelegālo preču ievešanu viena gada laikā, un bieži vien apjomi šajās lietās ir smieklīgi - nu bloks cigarešu. Tieslietu ministrija šobrīd virza normu, kas paredz atteikšanos no atkārtotības principa, kas šo lietu skaitu būtiski samazinās.
Kā īsti ir - Latvija ir kontrabandas tranzītvalsts vai ievedam patēriņam?
Lielākā daļa kontrabandas ir tranzītā, šeit paliek labi ja trešdaļa no tām cigaretēm, kas tiek ievestas. Kontrabandas mērķis ir gūt lielāku peļņu, un, protams, lielākā peļņa ir tajās valstīs, kur cigarešu cena ir trīs četras reizes lielāka nekā Latvijā. Tas gan nenozīmē, ka tā problēma nav jārisina, jo nāk kritika un pārmetumi no citām valstīm, mums jācieš kauns, ka esam tā teritorija, caur kuru šīs preces ieplūst.
Tātad, ja pērn tabakas tirgotāji rēķināja, ka Latvijā kontrabandas cigaretes aizņem trešdaļu tirgus, patiesībā mūsu valstī tiek ievests vēl trīsreiz vairāk?
Tā varētu rēķināt. Daļa, protams, tiek izņemta muitas kontroles rezultātā. Bet kontrabandu, līdzīgi kā korupciju, nevienai valstij nav izdevies novērst simtprocentīgi. Pretējā pusē strādā ļoti rūdīti un viltīgi blēži.
Jums pašam kāds draugs vai paziņa ir piedāvājis iegādāties kontrabandas cigaretes?
Man pašam nav piedāvājuši, bet es esmu redzējis, ka paziņam ir rokās šāda cigarešu paciņa. Tad, protams, viņu nokauninu, bet cilvēka paradumus tik viegli neizmainīsi.
Cik kontrabandistu grupējumu darbojas Latvijā?
Nedrīkstu teikt precīzi, bet tie ir kādi padsmit. Lieta tāda, ka daudzi grupējumi nodarbojas ne tikai ar cigarešu kontrabandu, daudzi arī izvēršas narkotiku jomā.
Pagaidām ir zināmi divi grupējumi, kuru darbība ir apturēta,un kuru līderi ir identificēti - tas ir [Raita] Kononova grupējums un Daugavpils grupējums, kura līderis bija pazīstams ar iesauku Čigāns.
Skaita ziņā kontrabandistu grupējumos ietilpst simti vai tūkstoši Latvijas iedzīvotāju?
Negribas dramatizēt situāciju, saucot simtus vai tūkstošus, bet šajos ekonomiskajos apstākļos ir pietiekami daudz cilvēku, kas nostājas uz noziedzības sliekšņa. Tostarp ļoti bieži ES valstīs Latvijas pilsoņi tiek aizturēti kā narkokurjeri.
Varbūt varat paskaidrot vienkāršā valodā - ja muita zina, ka ir padsimt kontrabandistu grupējumu, kādēļ tos neņem ciet?
Mēs vairs nedzīvojam revolūcijas laikmetā. Nepietiek ar to, ka ir aizdomas, jāmāk pierādīt vainu. Un, lai to izdarītu, nepieciešams iegūt pierādījumus. Šie grupējumi savus noziegumus pastrādā ļoti viltīgi, piesaista starpniekus, tā ka tikt pie šādu grupu līderiem nemaz nav tik vienkārši. Ja vēl ir kādas koruptīvas piesegšanas pazīmes no valsts amatpersonu puses, darbs ir ārkārtīgi apgrūtināts.