Jāatceras gan, ka galavārdu dalībai Visaginas projektā Latvija vēl oficiāli nav teikusi. Ir bijušas draudzīgas premjeru un prezidentu tikšanās, Latvijas, Lietuvas un Igaunijas energokompānijas jau sen apspriežas par dažādiem šī 5 miljardus eiro vērtā projekta jautājumiem, bet savu «jā» uz papīra Latvija liks tikai pēc tam, kad būs pārliecināta par Visaginā saražotās elektrības konkurētspēju. Proti, tās cenai jābūt zem Ziemeļvalstu biržā Nord Pool Spot tirgotās enerģijas cenas.
Pārstāvjus no uzņēmumiem Latvijas energoceltnieks, Siltumprojekts, Arčers, Inženiertehniskās būves un daudziem citiem vakar uzrunāja koncerna Hitachi vadība. Latvijas uzņēmējiem jautājumu bija maz, jo pagaidām neviens īsti nezina, kādus pakalpojumus, kad un kādā veidā japāņiem varēs piedāvāt. Ir skaidrs, ka runa varētu būt par metāla konstrukciju, betona, būvkonstrukciju piegādi, dalību būvniecības procesā (gan atomstacijas, gan tai piegulošā infrastruktūra), iespējams, arī no Japānas importējamo iekārtu transportēšanā. «Rīgas osta varētu būt alternatīva Klaipēdai,» pēc oficiālā pasākuma sacīja Ekonomikas ministrijas valsts sekretārs Juris Pūce. Lietuvas puse gan par tranzīta galamērķi min tikai Klaipēdas ostu, bez alternatīvām.
Un tas ir tikai viens no daudziem jautājumiem, par ko pusēm vēl daudz diskusiju priekšā. Viens no būtiskākajiem jautājumiem - Visaginā saražotās elektroenerģijas cena. R. Vaitkus sarunā ar Dienu saka, ka mainīgā cena varētu būt ap 3 eirocentiem par kilovatstundu (neskaitot piesaistītā kapitāla izmaksas), bet Latvijas puse par šādu paziņojumu smīkņā, jo pagaidām vēl daudz neskaidrību par riskiem, kas saistīti ar šo projektu un kapitāla izmaksas var palielināt. «Latvenergo projektā iesaistīsies tad, ja elektroenerģijas cena būs konkurētspējīga,» saka Latvenergo vadītājs Āris Žīgurs un gala lēmumu šajā jautājumā saskata divu gadu laikā. Pašlaik Latvija pretendē uz 20% no AES projekta. Lietuvas valdībā koncesijas līguma projektu skatīs maija beigās, tad tas nonāks parlamentā.
Latvija Visaginas projektā atrodas visai duālā situācijā: no vienas puses - ir sen apspriestie energoneatkarības un piegādes drošuma jautājumi, no otras - pirms aptuveni miljarda eiro ieguldīšanas derētu būt drošiem, ka šo enerģiju varēs pārdot Ziemeļvalstu Nord Pool biržā, kur vidējā elektroenerģijas cena pagājušajos gados bija no 4,7 līdz 5,3 eirocentiem par kilovatstundu.
Tātad, pat ja lietuviešu optimistiskie 3 centi ir sasniedzami, jāpieskaita vēl kapitāla izmaksas un jācer, ka skandināvu energoapetīte pārsniegs gan Somijā plānoto AES paplašināšanu, gan enerģijas izstrādes kapacitāti Skandināvijas hidroelektrostacijās.
Vislielākā vajadzība pēc jaunas energojaudas ir Lietuvai, kas pēc Ignalinas AES slēgšanas spiesta iepirkt ap 60% no elektroenerģijas.