Protams, ļoti svarīgi, par kādu aspektu tiek domāts, lietojot vārdu «vecums», un kas kalpo par atskaites punktu. Var jau spriedelēt, cik tīk, bet acīm pamanāmas ir tikai fiziskās metamorfozes, bet par garīgajām nekas nav zināms, kamēr subjekts never muti vaļā. Un ne tikai ēšanai, bet runāšanai (ko gan daudzi spēj apvienot un daudziem tas var zināmā mērā apliecināt «brieduma» iestāšanos). Jo ilgāk nodzīvojušiem, pilnu muti runājot, gadās, ka no tās izkrīt daļa ēdiena - līdzīgi kā dzīves iesācējiem. Tāpat kā domas vieglums vai plānums varētu būt zināms apliecinājums, ka vecums beidzot nu ir klāt. Taču to arī pats nepamana un, ņemot vērā, ka laika atlicis mazāk nekā pārējiem, runā vienā gabalā, kamēr tie pārējie, kā nu kurš māk un spēj (atkarībā no smalkjūtības līmeņa), tos runas plūdus aptur. Tiesa, uz neilgu laiku, jo vecā domu spiediens tos aizsprostus pārrauj un plūdi turpinās, dažkārt pat tukšā vietā, jo klātesošie nesen evakuējušies...
Par vecumu nedomā
Ja laikazobs ir pasargājis saprāta veselību, tad ilgus gadus pieredzējušais par vecuma piezagšanos nemaz nedomā - vienkārši saprot, ka visu, ko darām pirmo reizi, mēs zinām. Arī to, ko neatceramies, kas noticis pirmajos brīžos, ieskaitot pirmo brēcienu, ko pastāsta ticamie aculiecinieki. Bet to, ko pieredzam pēdējo reizi, ja neskaita kādu detaļu, uz ko paraugāmies un lietojam pēdējo reizi pirms zaudēšanas (zobi, mati un citi), to vis nezinām. Mēs nemaz nevaram zināt, kad pēdējo reizi redzam Sauli austam vai rietam, tāpat kā nevaram zināt, vai būs nākamā reize mīļotā apskaušanai, kas liek mirkli nesabojāt, jo tas ir skaists, bet nevar apstāties.
Tāpēc pilnīgi droši var teikt, ka vecums piezogas nepārtraukti! Un tā nav visnelaime, bet Pasaules kārtība. Ar to nevajadzētu samierināties, bet gan piekrist tai, jo nav mūsu spēkos ko mainīt. Vecuma, kas sadevies rokās kopā ar izpratni, atnākšanas pamanīšana sākas, kad par to sāk domāt. Kad nu kuram tas pirmo reizi ienāk prātā, nezinot, kad būs pēdējā.
Tad sākas tāda taisna, reāla domāšana un daudzi, tuvojoties finālam, atsakās no kaitīgajiem paradumiem. Veselības saudzēšana nav vienīgais iemesls. Dažiem tie ir materiālas dabas apsvērumi, citi saņēmušies, lai kaut cik glābtu sabojātās attiecības ar tuviniekiem. Varbūt cilvēks pamana, ka noveco, vērtējot atlikušo un apjaušot, ka tas pats laika posms, kas kādreiz likās kā mūžība, patiesībā mirklis vien ir.
Sandris Romanovskis