gadā pēc Mārtiņa Lutera ierosinājuma un ir viena no vecākajām Eiropā, vienkārši likvidētu, apvienojot to ar augstskolu bibliotēkām un sadalot tās krājumus atbilstoši augstskolu profilam. Bet tās paspārnē esošo Jāņa Misiņa bibliotēku, vecāko (dibināta 1885.gadā) un pilnīgāko latviešu literatūras krātuvi, kuras statusu noteic dāvinājuma noteikumi Rīgas pilsētai - ka to nedrīkst pievienot citām vai iekļaut to sastāvā, nodotu Nacionālajai bibliotēkai, kurai gan nepietiekot telpu, tāpēc arī daļu tās krājumu pagaidām izvietotu citur.
Iecerētā Eiropas mēroga kultūras vērtību grautiņa motīvs varētu būt pavisam banāls - šo bibliotēku adrese ir Rūpniecības ielā 10, prestižajā un dārgajā Klusajā centrā. Misiņa bibliotēkas vadītāja Anna Šmite laikrakstam NRA stāsta, ka pirms kāda laika Izglītības ministrijas valsts sekretārs Mareks Gruškevics piedāvājis, ka bibliotēkai varētu uzbūvēt jaunu ēku apmaiņā pret esošo. Bet pērnruden nekustamo īpašumu kompānijas Baltic Property Group valdes priekšsēdētājs Gundars Rezevskis piedāvājis Akadēmiskās bibliotēkas vadībai iespēju pārcelties uz pagaidām neuzbūvētu ēku un nodot pašreizējās telpas viņa uzņēmumam.
Februārī plāniem pieslēdzās šiverīgais Latvijas Ārstu biedrības prezidents Pēteris Apinis - ja nu nevarot citādi, kā vien apvienot, tad «derētu pārdomāt akadēmiķa Jāņa Stradiņa ieteikto plānu - Misiņa bibliotēku no Akadēmiskās bibliotēkas pārcelt uz Nacionālo bibliotēku (..) un tad, iespējams, varētu runāt par Medicīnas bibliotēkas un Akadēmiskās bibliotēkas sapludināšanu». Akadēmiķis Stradiņš, ko Apinis piemin sava plāniņa gruntīgumam, nekad nav neko tādu ieteicis. Gluži otrādi, Stradiņš uzsver: «Visas vecās letonikas koncentrēšana vienuviet varētu kļūt bīstama neparedzamas stihiskas nelaimes gadījumā, tādēļ Misiņa bibliotēkas sarūpētā krājuma glabāšana šķirti no lielajām letonikas vērtībām Nacionālajā bibliotēkā būtu pat ļoti vēlama.»
Varbūt Apinis kaut ko pārpratis, bet varbūt Medicīnas bibliotēkas «iepludināšana» Rūpniecības ielā 10 šķiet tik perspektīvs solis ceļā uz ēkas privatizēšanu, ka šāda «neprecizitāte» viņam šķiet attaisnojama. Taču šķiet, ka ekonomisko krīzi un valdības taupības pasākumus daži redz kā iespēju iedzīvoties, pat ja būtu jāsagrauj nacionālās kultūras vērtības, kuras līdz šim saudzējusi gan stihija, gan okupācijas režīmi. Valdībai šie postīšanas plāni jāaptur tūlīt pat un stingri.