Izcilā sabiedrībā
Jaunais mākslinieks, kuru vēl aizvakar varēja dzirdēt klubā Piens viņa brāļa Riharda Fedotova grupā Rick Feds Society, 8. augustā uzstāsies festivāla Artissimo noslēguma galā koncertā Dzintaru koncertzālē, kopā ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri un diriģentu Aināru Rubiķi. Jaunais virtuozs nonācis izcilā kompānijā, jo koncertā uzstāsies mūsu pasaules zvaigznes - operdziedoņi Inga Kalna un Egils Siliņš, vijolniece Elīna Bukša, čellisti Miša Maiskis un Ramons Jaffē, akordeoniste Ksenija Sidorova, brīnumbērns, orķestris Kremerata Baltica. Jau 17. augustā uz šīs pašas skatuves Jānis uzstāsies vēl citā zvaigžņu galā koncertā, festivālā Summertime, aicina Inese Galante.
Artissimo galā koncertā Ceļojumu gadi piektdien Jānis Bombizo-Fedotovs atskaņos neprātīgi virtuozo pirmo daļu no franču komponista Emanuela Sežornē koncerta vibrofonam un orķestrim, kuru spēlēdams pārsteidza un sajūsmināja publiku Cēsīs. Viņš pats manījis, ka viņa popularitāte ļoti augusi pēc uzvaras Ineses Galantes talantu konkursā: «Man kā solo māksliniekam tagad ir daudz vairāk darba,» - tā mūziķis, kurš, vēl mācoties Dārziņskolā, pirms diviem gadiem izcīnīja uzvaru arī konkursā Itālijā. Tās bijušas īstas ugunskristības.
Brāļa padoms
«Mans desmit gadu vecākais brālis Rihards bija tas, kurš mani ievirzīja mūzikas pasaulē. Viņš spēlē bungu komplektu, ASV Filadelfijas Universitātē ieguvis maģistra grādu un nesen atgriezies Latvijā. No sākuma viņš man mācīja spēlēt bungas un palīdzēja iestāties Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolā. Viņš arī bija tas, kurš ieteica kļūt par vibrofonistu, jo man labi padevās spēlēt marimbu un ksilofonu,» stāsta Jānis, kurš ar mūziku nodarbojas kopš sešu gadu vecuma. «Protams, tajā vecumā to vēl nopietni neuztvēru, taču, kad mācījos 7. klasē, pirms specialitātes stundām sākām spēlēt kopā ar skolasbiedru Miku Bāliņu - viņš bungu komplektu, bet es - vibrofonu. Mums tas tik ļoti patika, ka drīz izveidojām grupu - ar ģitāristu un basģitāristu. Tā tapa mans pirmais džeza sastāvs: Salt Camel Project. Tas bija liels pavērsiens manā dzīvē, jo tieši tā es pievērsos vibrofonam,» Jānis atceras.
Plūstošais sitamrīks
«Kad man bija 17 gadu, beidzot ieguvu savu personīgo instrumentu un ļoti nopietni sāku spēlēt arī akadēmisko mūziku. Tas bija ļoti svarīgi, jo skolas instruments bija slikts,» Jānis paskaidro. Latvijā arī neesot vibrofonistu, tāpēc līdztekus mācībām pieredzējušās sitaminstrumentālistes Dzintras Knābes klasē daudz palīdzējušas privātstundas pie orķestra Kremerata Baltica mūziķa, ukraiņu vibrofonista Andreja Puškareva. «Vibrofonam ir metāla taustiņi, pedālis un arī motors, tāpēc skaņa ir plūstoša. Pedālis jālieto visu laiku, lai skaņa būtu vienmērīga kā saksofonam vai trompetei. Jānis vibrofonu spēlē ne tikai ar vālītēm, bet arī ar lociņiem un citādi, izvilinot virstoņus un citas interesantas skaņas. Vibrofonam ir ļoti daudz iespēju, tas ir izgudrots tikai 1929. gadā Amerikā.
Jānis negrib ieciklēties vienā stilā vai žanrā un spēlē gan klasiku, gan mūsdienu mūziku, džezu, elektronisko un popmūzika. Notis gan jāpērk pašam, jo bibliotēku plaukti Latvijā nelūst no vibrofonu repertuāra. Nereti jāaranžē vai pat jākomponē pašam. Gadoties, ka viņš improvizē, taču neviens nevar pateikt, ka mūzika radīta uz vietas, koncertā. Skaņdarbs ar improvizācijas posmiem drīz skanēs Ineses Galantes festivālā.
Jānis mērķtiecīgi iet solo mākslinieka ceļu, tāpēc šovasar stājās Latvijas Mūzikas akadēmijā Džeza, nevis Sitaminstrumentu nodaļā, kur būtu jāspēlē viss sitaminstrumentu klāsts. Visiem par brīnumu, budžeta vietā viņš netika. Bet Jānis neskumst. «Šoreiz man nepaveicās. Varbūt tas pat ir labāk. Ja dzīvē visu laiku veicas, tad kļūst pārāk viegli. Tas var apstādināt. Bet, ja ir grūti, tad zini, ka cīnīsies, un viss notiks.» Rudenī viņš dosies uz Londonu stāties Karaliskajā Mūzikas akadēmijā. Bet sapnis ir vēlāk nonākt arī gan džeza, gan vibrofona dzimtenē ASV, jo «tā ir īstā vieta, ja gribi kļūt par vibrofonistu».