Diena jau rakstīja, ka E.Ivanovas slepkavība notika aptuveni pirms diviem gadiem - viņa tika nošauta savas privātmājas pagalmā Garkalnē pēc brauciena uz Kanāriju salām. Pērnā gada beigās par šo noziegumu tika tiesātas četras personas - Ludvigs Antonovs, kurš bijis šāvējs, A.Handžanovs, kurš bijis šoferis (pēc apsūdzības versijas - slepkavības atbalstītājs), Vitālijs Mamedovs, kurš visu organizējis, un pats I.Ivanovs, kurš slepkavību pasūtījis. Bez minētā soda vīram un šofera attaisnošanas L.Antonovam tiesa piesprieda 15 gadu, savukārt V.Mamedovam - 11 gadu cietumsoda.
Droši var apgalvot, ka lieta tiks skatīta nākamajā instancē Augstākajā tiesā, jo to pārsūdzēt gatavojas gan advokāti, gan prokurore Ieva Paeglīte. «Noteikti pārsūdzēšu daļā par Asifa Handžanova attaisnošanu. Tiesa nepiešķīra nozīmi vairākiem apstākļiem, kas liecina par viņa vainu noziegumā,» saka I.Paeglīte.
Pasūtīja naida dēļ
No tiesas sprieduma secināms, ka vistiešākie pierādījumi ir pret divām personām. Šāvējs L.Antonovs aizturēts netālu no notikuma vietas neilgi pēc slepkavības, uz viņa apģērba konstatētas pulvera pēdas, un sākotnējās liecībās viņš atzinās, ka E.Ivanovu nošāvis. Pret organizatoru V.Mamedovu ir liecības, ka viņš spēļu zālē Fenikss iegādājies mobilo telefonu, kas vēlāk atrasts pie L.Antonova, turklāt cimdos, kuros L.Antonovs šāvis, atrastas V.Mamedova DNS pēdas. Lai arī V.Mamedovs apgalvo, ka tos kaut kad pazaudējis, uzskatāms, ka viņš tos šāvējam nodevis slepkavības dienā, tiekoties kafejnīcā Anar.
Ne pret I.Ivanovu, ne A.Handžanovu tik tiešu pierādījumu nav. Par I.Ivanova vainu tiesas vērtējumā, pirmkārt, kalpo tas, ka V.Mamedovs, kurš organizēja slepkavību, bija viņa darbinieks un uzticamības persona. Otrkārt, viņam bijušas naidīgas attiecības ar savu sievu nošauto E.Ivanovu. Tiesa, vienīgais, kas to liecināja tiesā, bija tobrīdējais E.Ivanovas draugs Ojārs Grasmanis, kurš apgalvoja, ka E.Ivanova viņam sūdzējusies, ka vīrs viņu piekāvis un draudējis. O.Grasmani gan var uzskatīt par ieinteresētu personu šādas liecības sniegšanā. Pierādījums, iespējams, varētu būt arī tas, ka I.Ivanovs pēc slepkavības it kā centies piekukuļot lietas izmeklētāju, taču tiesa atzīst, ka šī epizode nav pierādīta. Par pierādījumu nekalpo arī laulības šķiršanas mantas dalīšana, jo E.Ivanovas un I.Ivanova starpā bija noslēgts strikts laulības līgums. Tomēr, pamatojoties uz cēloņsakarībām un pieņēmumu bāzes, tiesa I.Ivanovu notiesāja.
Par slepkavību ne vārda
Līdzīgi netieši pierādījumi ir arī pret A.Handžanovu, kurš slepkavības dienā L.Antonovu ar mašīnu nogādāja netālu no slepkavības vietas. Pēc apsūdzības puses versijas, viņš pirms slepkavības piedalījās apspriedē kafejnīcā Anar un viņa uzdevums bija pēc tam savākt L.Antonovu, taču, tā kā tikšanās vietā degvielas uzpildes stacijā Statoil bija iebraukušas policijas ekipāžas, viņš nobijās to darīt. Prokuratūra uzskata, ka par pierādījumu kalpo mobilais telefons, ko viņam pirms tam bija iedevis L.Antonovs, lai šoferi sazvanītu, bet telefons pēc tam atrasts izmests netālu no Statoil. A.Handžanovs nenoliedz, ka bijis kafejnīcā un ka izmetis telefonu, taču tobrīd nav bijis ne tuvu Statoil stacijai. Telefonu viņš izmetis Pļavniekos kādā mistkastē, jo uzzinājis no televīzijas ziņām, ka viņa vestais L.Antonovs aizturēts par slepkavību. Kafejnīcā par slepkavību plānošanu nav bijušas nekādas runas, visi tikušies, lai kārtotu privātus jautājumus. A.Handžanova gadījumā tiesa uzskatījusi, ka šādi pierādījumi nav gana, lai viņu notiesātu, un viņš attaisnots pilnībā.