Vispirms Krievijas prezidents Dmitrijs Medvedevs, atrodoties ASV, izteicās, ka, viņaprāt, Kirgizstāna var kļūt par «otro Afganistānu». Varbūt prezidents centās lietot amerikāņiem atpazīstamu tēlu, tomēr ne visai veiksmīgi. Pat ja kirgīzu nemieri, eskalējoties spriedzei starp pašreizējo varu un gāztā prezidenta Kurmanbeka Bakijeva piekritējiem, kur eļļu ugunī varētu pieliet arī sociāli etniskā spriedze starp kirgīziem un tadžikiem, krieviem un turkiem, uz laiku kļūtu nekontrolējami, atšķirības no Afganistānas ir tik fundamentālas, ka tā tik un tā paliks Kirgizstāna - vienīgā un savā ziņā nesalīdzināmā. Katrā ziņā Afganistānas murgs tajā dublēties nevar, un Medvedeva amerikāņu biedēšanas taktika drīzāk saistāma ar viņa bažām, ka kirgīzu dumpīgums varētu pielipt citu Neatkarīgo Valstu Sadraudzības (NVS) dalībvalstu opozicionāriem.
Attiecīgi no vienas puses Krievija ir ieinteresēta Kirgizstānas situācijas normalizēšanā, un tā kopā ar ASV un Kazahstānu, kur tobrīd atradās Bakijevs, pierunāja gāzto prezidentu atteikties no varas. Kirgīzu pagaidu valdība savukārt uz gadu pagarināja ASV pilnvaras izmantot aviobāzi Manasā. Varēja domāt, ka nu būs miers un visi apmierināti, bet kas tev deva. Bakijevs ar tuviniekiem no Kazahstānas aizvakar pārcēlās uz Baltkrieviju, un tās prezidents tūdaļ izspļāva kaut ko vēl greizāku nekā Dmitrijs Medvedevs - ka Bakijevs ir «mums draudzīgas valsts prezidents».
Ko Lukašenko ar to mēģinājis pateikt, mirkļa apmulsumā nekomentēja pat Lielais brālis Maskavā, tomēr tā vien šķiet, ka gluži nevainīgi tas nebija. Jau nākamajā dienā Bakijevs izrādās «sava vārda saimnieks» un atsauc iepriekšējo atsaukumu - to par atteikšanos no varas. Arī tas situāciju dara diezgan unikālu, kaut samocītu. Jācer, ka Bakijeva makiavelliskā stumdīšana no viena NVS lauciņa uz citu neizspēlēs kādu asiņainu kombināciju viņa paša dzimtenē.