LTV un LR apvienošana nedos rezultātu pati par sevi. Tā var būt jēgpilna tikai tad, ja ietver kritisku LTV un LR pašreizējās prakses revīziju. Ja tas nenotiks, ieguvējs būs tikai nekustamo īpašumu bizness (tirgū nonāks LTV un LR esošās telpas, būs jāmeklē jaunas).
Arī saliekot LTV un LR zem viena jumta, ekonomiskais labums būs panākts - kopēja administrācija noteikti nesīs kaut nelielu ietaupījumu abu raidorganizāciju budžetā, tomēr LTV un LR jau tagad kritiskāk jāuzlūko savu izdevumu pozīcijas. Tās ilgstoši ir darbojušās pēc principa - raidījumi mums ir tādi, kādi tie ir, jo naudas par maz, dodiet vēl. Valsts kases kritiskajam stāvoklim beidzot vajadzētu piespiest raidorganizācijas strādāt efektīvāk ar to naudas apjomu, kas pieejams.
Raidorganizāciju struktūras joprojām nepārliecina, ka nav iespējams samazināt radošā un tehniskā personāla izmaksas, būtiski neciešot programmas saturiskajam piedāvājumam. Piemēram, LR atļaujas greznību - savs Ziņu dienests 1.programmai, savs - 2.programmai, kas tiesības uz savu «ziņu politiku» pat nostiprinājusi nacionālajā pasūtījumā. Vai LTV un LR spēs vienoties par kopēju ziņu dienestu, ja LR to nav spējusi izdarīt savas mājas sienās? Arī LR auditori norādījuši, ka jāanalizē darba efektivitāte un noslodze, kas parādītu faktiski nepieciešamo darbinieku skaitu.
Igaunijas sabiedriskais radio un televīzija, kas kopā strādā kopš 2007.gada, to pašu saturu ko LTV un LR (divi televīzijas kanāli, piecas radio programmas plus interneta portāls) saražo, algojot par 100 darbiniekiem mazāk (Igaunijā - 708, Latvijā - ap 800).
Vēl pirms salikt kopā LTV un LR, Nacionālajai radio un televīzijas padomei (NRTP) kopā ar likumdevējiem vajadzētu padarīt mājas darbu - vienoties par ilgtermiņa sabiedrisko mediju finansēšanas modeli. Daudzus gadus nebūdama pietiekami aktīva, lai lobētu abonentmaksu ideju, NRTP tai tagad atmetusi ar roku, bet nepiedāvā spēcīgu alternatīvu.
Lai arī sabiedrisko mediju finansēšana pēc principa - naudu dod skatītājs/klausītājs - vislabāk atbilst to garam, arī spēcīgi Eiropas sabiedriskie mediji piedzīvo problēmas iekasēt abonēšanas maksu, jo daudzveidīgajā mediju piedāvājumā arvien grūtāk pārliecināt, ka par sabiedrisko radio un TV jāmaksā. Turklāt pie mums nekad nav bijis plaša iedzīvotāju atbalsta sabiedrisko mediju idejai, pat ne konkrētām raidorganizācijām - LTV un LR, bet idejai, ka sabiedriskajiem medijiem ir fundamentāla loma demokrātiskā sabiedrībā. Tiesa, nav bijusi arī veiksmīga sabiedrisko mediju lietošanas pieredze - LTV un LR finansēšanas un uzraudzības mehānisms joprojām tās neļauj kvalificēt kā patiesi sabiedriskas, tās joprojām ir kaut kur pa vidu starp valsts un sabiedrisko mediju.
Tāpēc pašlaik piemērotākais LTV un LR finansēšanas modelis ir iekšzemes kopprodukta (IK) rādītājam piesaistīta valsts budžeta dotācija, kurai palielinoties LTV un LR atstātu reklāmas tirgu. Lai arī pašlaik ekonomikas lejupslīdes dēļ tas varētu šķist nedrošs risinājums, ilgtermiņā tas kalpotu par stabilu sabiedrisko mediju finansēšanas modeli un mazinātu LTV un LR finansiālo atkarību no politiskiem lēmumiem, kā tas noticis līdz šim.
Sākotnēji NRTP bija paredzējusi topošajā Elektronisko mediju likumā ierakstīt, ka sabiedrisko mediju finansējumam jābūt 0,3% no IK, tomēr vēlāk to svītroja, atbildību noveļot uz politiķiem, kas bijuši pret. NRTP atkal parādījusi, ka tai nav zobu, lai aizstāvētu LTV un LR intereses, tā vietā izpatikusi savam darba devējam - Saeimai.
Tāpat jau tagad raidorganizācijām kritiski jāizvērtē tas žurnālistiskais sniegums, kas, rutīnas un politiskā spiediena nogurdināts, ir vājš. LTV un LR ir pārāk maz spilgtas žurnālistikas, ar Jāni Domburu televīzijā un Aidi Tomsonu radio ir krietni par maz, turklāt LTV vieglu roku atdevusi savus profesionāļus konkurentiem (piemēram, De facto un Neprāta cenas veidotāju aiziešana uz TV3). LTV un LR ilgstoši ir dzīvojušas uz pagājušā gadsimta 80.gadu beigu un 90.gadu sākuma lauriem, kad tiem piederēja monopols un milzīga sabiedrības uzticība, nespējot pārformulēt sabiedrisko mediju misiju un vērtības šodienas mediju vides realitātei.
Mūsdienu mediju pasaulē, ko raksturo dažādu žanru, formātu un platformu saplūšana, LTV un LR saplūdināšana ir loģiska un neapšaubāmi varētu sekmēt tehnoloģisku un radošu attīstību. Tomēr, apsēdinot radio un televīzijas cilvēkus pie viena galda, automātiski nedzims kvalitatīvi jauns saturs. Tas, kas apvienošanas projekta autoriem varētu sagādāt lielākās grūtības, ir tieši kvalitatīvi jaunas programmas koncepcijas izstrāde. Tai būtu jāmaina tas vecmodīgais domāšanas veids, kas līdz šīm balstījis LTV un LR satura politiku un ko ik gadu ar vāji izstrādāto, frāžaino, novecojušās idejās balstīto nacionālo pasūtījumu akceptējusi NRTP. Un to var izdarīt bez milzu finanšu injekcijām.
Būtiski, lai jauno raidorganizāciju vadītu cilvēks, kurš spēj pārliecināt kolektīvu pieņemt jaunu izaicinājumu un piedzīvot kvalitatīvas pārmaiņas, pasargāt žurnālistus no politisko un ekonomisko grupu interesēm, un pats svarīgākais - pārliecināt savus skatītājus un klausītājus, ka ir vērts atgriezties pie sabiedriskā medija. Nedz Edgars Kots, nedz Dzintris Kolāts līdz šim nav spējuši pārliecināt, ka kādam no viņiem uzticams jaunais medijs, tieši tāpat kā NRTP - ka tai uzticama jaunā vadītāja meklēšana.