Plaukst gaļas ražošana
«Aitkopībai ir nākotne,» ir pārliecināts koknesietis un skaidro, ka, attīstoties ģenētiski modificēto pārtikas produktu ražotājiem, bioloģiskās saimniecības, viņaprāt, kļūs arvien populārākas un to produkcija - arvien pieprasītāka.
Zemkopības ministrijas (ZM) dati liecina, ka pēdējos gados aitkopības nozare attīstās. To apliecina aitu skaita palielināšanās, ko pozitīvi ietekmē pieaugošais pieprasījums pēc augstvērtīgas aitas gaļas gan vietējā, gan ārējā tirgū, kā arī dzīvu aitu eksports uz Eiropas Savienības (ES) valstīm. Sākotnēji aitkopības nozare bija orientēta galvenokārt uz vilnas ražošanu un aitu gaļa tika uzskatīta par blakusprodukciju, turpretim tagad par pamatprodukciju kļuvusi tieši aitas gaļa. Turklāt ZM ir pieņēmusi lēmumu no 2015. gada ieviest īpašu atbalstu aitkopības nozarei, lai stimulētu kvalitatīvas aitas gaļas ražošanu. Tiesa gan, paredzētie atbalsta nosacījumi vēl saskaņojami ar Eiropas Komisiju.
Var nomirt badā
Ir vēl kāds būtisks aspekts, kas visnotaļ labi raksturo aitkopību - tā ir ļoti romantiska padarīšana. It sevišķi, ja saimniecība un tās rīcībā esošās pļavas 100 ha platībā atrodas starp trim upēm, kuras satek kopā, - Pērsi, Pelavu un Rēciju. Te ir gan krūmaini upes ieloki, gan iekoptas zāļainas ganības, ir arī purvainas teritorijas, kurās lekna zāle nevēlas augt. Pārstaigājot Pelavu saimniecības plašumus, pārņem nesteidzīguma izjūta - dabā elpo miers, arī aitas ir rāmas, un jāpiekrīt Aigara Kalniņa vārdiem: «Man te dikti patīk. Romantiska vieta.» Viņš gan pēc brītiņa piebilst»: «Nav nekāda vaina, vai ne? Tikai naudu nevar nopelnīt.» Redzot manu izbrīnu, viņš nosmej: «Nu nevar gan! Nepārtraukti jāiegulda - tehnikā, aploka labošanā. Lūst stabiņi, drātis arī salūst, jāiegulda un atkal jāiegulda... Esmu sapratis, ka nekad nebūs tā, ka ieguldījumi reiz beigsies. Tomēr esam gandarīti, ka saimniekošana nenes zaudējumus. Kad būs tā, ka no aitu audzēšanas vien varēsim arī iztikt, tad savu pamatdarbu celtniecībā metīšu pie malas. Domāju, ka arī bērni, saskatot perspektīvas, labprāt nodarbotos ar aitkopību, bet pagaidām tikai no aitkopības dzīvot nevar, ir risks nomirt badā.» Vaicāts, vai valsts atbalsts zemniekiem ir pietiekams, aitkopis noteic: «Vairāk nevar gribēt. Atbalsts ir labs. Man saimniecībā vēl pat nebija aitu, kad jau, pateicoties ES projektiem, ieguvām naudu kūts celtniecībai. Tas bija milzu atspaids, lai vispār sāktu saimniekot.»
Saimniekot bioloģiski
Ātri nobarot jēru un pārdot neatmaksājoties, tāpēc Pelavās tiek saimniekots bioloģiski. «Tā ir ļoti sakarīga un izdevīga saimniekošana,» secinājis Aigars Kalniņš. Viņš uzsver: «Šādi valsts subsīdijas ir lielākas un tēriņi saimniekojot mazāki, jo nav jāpērk vitamīni un citas vielas, ko pieprasa intensīvā lopkopība. Lai arī bioloģiski audzēti jēri, kas ēd sienu, skābbarību un graudus, ir mazāki, tomēr tas atmaksājas, gaļas cena ir lielāka.»
Gaļas jērs Pelavās tiek audzēts tik ilgi, līdz sasniedz 40 kg lielu svaru. Jautāts, cik mēnešos lopiņš sasniedz šādus svara apmērus, saimnieks atbild, ka dienas neskaita. «Viss atkarīgs no jēra. Ja lopu audzē un baro intensīvi, līdz šādam svaram to var nobarot četros mēnešos. Bet, ja aitu laiž ganīties zāļainā āboliņā, šādu svaru var sasniegt sešos septiņos mēnešos,» atšķirības starp intensīvo un bioloģisko saimniecību atklāj A. Kalniņš.
Aitas ir labas teritorijas kopējas - sakārto grāvmalas, krūmus apēd. «Bet, lai aita varētu baroties un kļūt par spēcīgu māti jēriem, ir nepieciešama daudz labāka zāle. Aitai vajadzīgi proteīni, kas ir āboliņā, miežu graudos,» stāsta aitkopis. Saimnieks aicina apskatīt apsētu lauku, kurā aug zāle, kas Latvijas tumšgalvēm īpaši garšo un nāk par labu. Smilgas, raibene, auzene, skarene, āboliņš. Patiesi lekna!
Uz Pelavām ekskursijā braucot daudz cilvēku, kuri grib nodarboties ar aitkopību. «Latvieši jau var nodarboties ar visu, ko vien vēlas, - esam tādi universāli, protam visu,» A. Kalniņš saka it kā pa jokam, it kā ne un piebilst: «Tomēr, lai nodarbotos ar aitkopību, ir jāiegūst zināšanas. Nozarē ir spēcīgi aitu audzētāji, kuri ar padomu patiešām neskopojas.»
Par aitkopības nozari aktīvu interesi izrādot arī ārvalstu uzņēmēji, Dienu informē Zemkopības ministrijā, bet arī ārvalstu uzņēmējiem jāatzīst realitāte - tāpat kā daudzām citām lauksaimniecības nozarēm, arī aitkopībai, lai tā būtu ienesīga, ir nepieciešami lieli ražošanas apjomi.
Cērp 200 aitu dienā
Saimniecība Pelavas paplašinās. «Visas mazās aitiņas, kas ir derīgas dzimtas turpinājumam, tiek audzētas par aitu mātēm, pārdodam tikai aitu puišeļus. Jērus nododam kautuvē Zasā, kur par gaļas kilogramu maksā 4,27 eiro. Pērn atdevām 55 jērus, tādējādi nosedzot vien darba izmaksas, bizness peļņu nenes,» jau iepriekš teikto ar faktiem apliecina A. Kalniņš un turpina: «Bet, ja varētu jērus kaut paši savā kautuvē, sataisīt gaļas paciņas un aizvest uz Rīgu, kur notirgot par 8-12 eiro kilogramā, šāda saimniekošana atmaksātos.» Pārstaigājot ganības, par savu nākotnes vīziju koknesietis gan teic, ka pagaidām tas ir tikai sapnis, jo šādas kautuves viņam nav.
ZM sniegtā informācija liecina, ka Latvijā ir atzītas 64 mājas nagaiņu kautuves, bet atbilstoši Ministru kabineta noteikumiem darbojas tikai trīs mājas lopu kautuves, kurās nokauto dzīvnieku gaļu mazā daudzumā var realizēt vietējā tirgū.
Jautāts, vai tiesa, ka, jo vairāk aitu, jo lielāka peļņa, aitkopis atbild: «Kūts ir paredzēta 800 lopiem, bet pieredze rāda, ka tik daudz aitu ir grūti apkopt, tāpēc varētu būt, ka pietiek tikai ar 500 aitu mātēm. Ir vēl kāda atziņa, kas jāņem vērā, - ja saimnieko ģimene, nealgojot strādnieku, kā mēdz teikt, no malas, alga sanāk laba. Tomēr, ja paši saimniekot nevar un ir jāalgo strādnieki, tad tas viss izplēn.» Pelavās pārmaiņus tiek algoti viens vai divi cilvēki, un, lai gan saimniekošanas apjoms ļautu darbu dot vēl vairākiem strādniekiem, bizness tomēr neienes pietiekami daudz ienākumu, lai tos algotu.
Aitas tiek cirptas vienu divas reizes sezonā. Par vienas aitas nocirpšanu cirpējam tiek maksāts 2,80 eiro, un dienā labs profesionālis nocērp 200 aitu. Aitas vilna tiek vērtēta pēc vilnas labuma un sprogainības, kā arī stiegrainības, stāsta Pelavu saimnieks. Aitas vilnu iespējams pārdot vidēji par 50-70 centiem kilogramā.