Proti, nesen notikušajām reģionālajām vēlēšanām un to rezultātiem. Pēdējos gados bijušās Padomju Savienības valstīs jau par ierastu ir kļuvusi situācija, kad notiekošajās vēlēšanās par uzvarētāju tiek pasludināta esošā varas partija, un tūlīt pēc tam, opozīcijas spēku kūdīti, ielās iziet cilvēki, prasot steidzamu varas maiņu. Nav izslēgts, ka līdzīgs scenārijs briest arī Krievijā. Jāatzīst gan, ka šajā kaimiņvalstī par tradīciju ir kļuvusi faktiski pēctecīga varas nodošana no vienām rokām otrās. Jāatceras, ka tūkstošgades mijā televīzijā ar runu uzstājās toreizējais Krievijas prezidents Boriss Jeļcins, oficiāli paziņojot, ka atkāpjas no augstā amata, varu nododot Vladimira Putina rokās. Drīz pēc tam notikušajās prezidenta vēlēšanās Putins jau kļuva par vēlētu valsts galvu. Nostrādājis šajā amatā astoņus gadus, viņš paziņoja, ka piemērotākais prezidenta amata kandidāts nākamajam termiņam, viņaprāt, ir Dmitrijs Medvedevs, un ar to pilnībā pietika, lai vēlētājiem būtu skaidrs, kā balsot. Sekojot šādai notikumu ķēdītei, varētu secināt, ka Krievijas iekšpolitika attiecībā uz vēlēšanām ir viegli ietekmējama un tās pilsoņi vienmēr nobalsos «kā vajag». Taču šoreiz situācija ir izvērtusies pavisam citādi. Skaļi savu protestu pret paziņojumu, ka teju visā valstī uzvarētājpartija ir Putina atbalstītā _Vienotā Krievija,_ pauduši trīs Kremlim tuvu stāvoši politiskie spēki - liberāldemokrāti, komunisti un _Taisnīgā Krievija_. Tiesa, var teikt, ka liberāldemokrātu līderis Vladimirs Žirinovskis vienmēr ir centies ar dažādiem izlēcieniem piesaistīt sev uzmanību, taču līdz šim minētās partijas nebija devušas priekšroku tik radikāliem izgājieniem vienai pret otru kā demonstratīva parlamenta sēdes pamešana.
Vērā ņemams ir arī kādreizējā PSRS līdera Mihaila Gorbačova (kuru nekādi nevar uzskatīt par Žirinovska līdzgaitnieku vai piekritēju) paziņojums: «Vēlēšanas Krievijā ir ņirgāšanās par cilvēkiem, bet varai vēlamais rezultāts panākts ar vēlēšanu institūta diskreditāciju!» No tā var secināt, ka šajā gadījumā runa ir nevis par to, kā Krievijas pilsoņi vēlēšanās nobalsojuši, bet gan to, kā saskaitītas balsis. Jebkurā gadījumā skaidrs ir viens - Putina ēra Krievijā turpinās. Par to liecina gan vēlēšanu kontekstā notiekošais, gan arī nesenie socioloģiskie pētījumi, atbilstoši kuriem par ietekmīgāko cilvēku šajā lielvarā atzīts nevis prezidents Medvedevs, bet gan premjers Putins. Šeit jāņem vērā, ka Putina «arsenālā» ļoti iecienīts instruments allaž ir bijusi ārējā ienaidnieka meklēšana. Novēršot savu iedzīvotāju uzmanību no ikdienas aktuālajām problēmām, regulāri bijis piesaukts, gan «genocīds Gruzijā», gan «krievvalodīgo problēmas Latvijā un Igaunijā» utt. Tāpat nenoliegsim, ka Krievijai vienmēr ir bijušas savas ekonomiskās intereses kaimiņvalstīs, tajā skaitā arī Latvijā. Ņemot vērā, kas spēlē un acīmredzami spēlēs pirmo vijoli Krievijas politikā un ekonomikā, ir arī vairāk vai mazāk skaidrs, ar kādu polemiku mums būs jārēķinās nākotnē. Šajā kontekstā par mazsvarīgu nedrīkst uzskatīt aspektu, ka jau pēc gada Latvijā paredzētas kārtējās Saeimas vēlēšanas. Un šeit būtisks ir jautājums, kuram no politiskajiem spēkiem savu atbalstu vismaz kuluāros ir izteicis Kremlis - tradicionāli kreisajam blokam vai arī kādai citai partijai, kuras līderis gatavojas atgriezties, lai strādātu, bet kādreizējais vadītājs pabijis kopīgā draudzīgā maltītē ar Putinu?! Kā redzams, Latvijas politiskajai elitei jau drīzumā risināms pietiekami grūts uzdevums. No vienas puses, tai jāspēj saglabāt ar Krieviju labas ekonomiskās attiecības, ņemot vērā, ka tieši no šīs kaimiņvalsts lielā mērā ir atkarīga gan mūsu transporta nozare, gan arī enerģētikas sektors. Savukārt, no otras puses, jārīkojas pietiekami gudri, lai ilgtermiņā, izmantojot mūsu tautsaimniecības vājumu, Krievija neiemanītos Latviju padarīt par sava veida ekonomikas satelītvalsti, kas realizē tai izdevīgu politiku.