Pašiem, ne viesu bariem
Abos divos arvien biežāk atrodams t. s. «crossover» piegājiens, proti, teātra - ērtāk būtu dēvēt tās par performatīvajām mākslām - formu, žanru sajaukšanās, kas beigu galā rada to «neiespējamo kokteili» ar unikālu aromu buķeti, kuras baudīšanai uz Vīni maijā/jūnijā un Zalcburgu jūlijā/augustā steidzas aizvien vairāk starptautiskās teātra scēnas aprakstošo un menedžējošo prominenču, ignorējot neērto faktu, ka šie abi ir dārgi prieki (labu biļešu cenas ir grandiozas, nekādu atlaižu žurnālistiem un kritiķiem). Turklāt tas prasa daudz laika. Piemēram, WF ilgst akurāt mēnesi un vienu nedēļu (14. V-20.VI) un pirmām kārtām paredzēts tieši vīniešiem, nevis viesu bariem. Wiener Festwochen svētku atmosfēras būtiska un labvēlību raisoša nianse ir arī pilsētas varas sarūpētie bonusi festivāla apmeklētājiem, piemēram, uz kādu no festivāla vairāk kā 80 izrādēm nopirkta biļete ir arī brīvbiļete braukšanai pilsētas sabiedriskajos transportos izrādes dienā, turklāt ir ņemta vērā pat tāda Vīnes dzīves nianse kā pasēdēšana kafejnīcās pēc teātra apmeklējuma. Tādēļ teātra + transporta biļetes ir derīgas divas stundas pirms izrādēm un sešas (!) stundas pēc tām. Vai cita sponsora - austriešu mobilo operatoru tirgus līdera un sadzīves elektronikas ražotāja A1 piedāvātā iespēja teātros piekļūt bezmaksas infoskapīšiem, lai varētu pieslēgties internetam, aplūkot savu e-pastu vai uzlādēt mobilo telefonu.
Vīnieša garīgā fizkultūra
Vīnes publika ir īpašs stāsts. Vispirms jau tādēļ, ka Austrijā teātra apmeklējums nepieder pie «spaidu kārtā obligātā» ģimenes kultūrrituālu komplekta, tomēr, kā smejies, ir katram vīnietim pašsaprotama garīgā fizkultūra, kurai ar prieku ļaujas it visi. Teātris reflektē dzīvi, un dzīve atdara teātrim ar lielo paldies - ne velti Austrijā aktieri, režisori, teātra mākslinieki ir piederīgi vislabāk atalgotajām t. s. intelektuāli radošajām profesijām Eiropā. Tātad arī nekur nav dzirdams «ak, šausmas, mans dēls izvēlējies nabaga dzīvi - darbu teātrī»; aktieris, - kā teiktu Gorkijs, - te tas skan lepni! Nerunāju nemaz par teātra režisoriem, kas Austrijā pieder valsts intelektuālajai elitei - gluži kā rakstnieki un filosofi. Pilnīgi noteikti - sabiedrības acīs politiķi ir jūtami zemāka šķira; Vīnē nekad neizdzirdēsit, ka jauns vīnietis/vīniete sapņotu kļūt par Šleseru/i! Drīzāk televīzijā kādam lokālajam Herr Schlosser var ironiski pajautāt: cik no 16 šīs sezonas Burgtheater pirmizrādēm jūs esat apmeklējis? Labi, jokus pie malas..
Brends Long Life
Nedēļa ar teātri apsēstajā Vīnē man deva iespēju redzēt pirmklasīgu starptautisku projektu: Albana Berga 1925. gadā tapušās modernisma klasikas - operas Wozzek/Voceks īpašu, tieši šā - A. Berga jubilejas gada festivālam veltītu uzvedumu ar, šķiet, iespējami labāko izpildītāju sastāvu, kādu pasaulē patlaban iespējams nokomplektēt; pietiks, ja intrigas ēsmai pieminēšu kaut vai ģeniālā diriģenta Daniela Hārdinga vadīto Mālera kamerorķestra/Mahler Chamber Orchestra un Arnolda Šēnberga kora/Arnold Schoenberg Choir dalību šajā projektā, Wiener Festwochen mākslinieciskā vadītāja, šveiciešu režisora Lika Bondī Londonas Young Vic trupā iestudēto t. s. Vīnes dekadences prominenta pārstāvja Artūra Šniclera agrīno (1895) lugu Liebelei/Flirts, ko patlaban modīgais britu literāts Deivids Harovers (DT Naži vistās ir šā dramaturga roku darbs) pārrakstījis ar nosaukumu Sweet Nothings/Saldie nieki, pasaulē intriģējošā body language theatre - ķermeņa kustību valodas teātra līderes amerikānietes Megas Stjuartes revolucionāro, spēcīgo un vienlaikus mokošo divarpus stundu «dejas teātri» - izrādi Do Animals Cry?/Vai dzīvnieki raud?, kurā no sešiem dalībniekiem… neviens nedejo, un divu mūsu kontinentā prestižākās atzinības - Eiropas teātra balvas - laureātu, kanādieša Roberta Lepāža deviņas stundas (ieskaitot publikas kolektīvo ēdināšanu!) garo megaprojektu - deviņcēlienu izrādi Lipsynch/Runas saskaņošana un Alvja Hermaņa Friedhofsfest/Kapusvētku pirmizrādi, ar kuru režisors noslēdzot savu ne mazāk par Lepāža maratonu grandiozo «latviešu projektu», kuru pirms astoņiem gadiem aizsāka JRT pirmais pasaules hits - kolektīvais daiļdarbs un nepārspētais šedevrs Garā dzīve un kura angliskais nosaukums Long Life pamatoti ir kļuvis par starptautiski atzītu brendu t. s. bezdramaturģijas dramaturģijai, ko aktīvi propagandē Vācijā notiekošā foruma Neue Stￃﾼcke aus Europe/Jaunie [dramaturģijas] gabali no Eiropas ideologs Tankreds Dorsts, bet turpināja un papildināja septiņas citas Hermaņa un JRT izrādes par latviskās identitātes tēmu: Latviešu stāsti, Latviešu mīlestība, Sound of Silence (fantāzija par Rīgā 1968. gadā nekad nenotikušu Saimona un Garfunkela koncertu), Vectēvs, Zilākalna Marta, Melnais piens, Ziedonis un Visums.
Nav tādu principu!
Ikviena apskatnieka problēma šāda vērienīga teātra notikuma kā Vīnes svētku nedēļas (un, šķiet, tas pats notiek arī kinolauciņā,- vismaz spriežot pēc kolēģes Ditas Rietumas «raportiem» no Kannām) kontekstā ir šāda: kā no pirksta izzīst kaut kādas kopējās tendences, pasaulē aktuālos formveides principus vai tēmu motīvus, kuri tad būtu tie dominējošie. Nu, nav tādu! Un viss. Katrs režisors rada savas un, jācer, unikālas mākslas/dzīves telpas, kuras pēcāk grūtgalvīši kritiķi atkal katrs pēc sava talanta un teātra izpratnes dziļuma cenšas iesprostot vienota idejiska koncepta Prokrusta gultā. Varētu aizgūtnēm dziedāt, ka patlaban visi slavenie režisori un teātri akūti pēta eksistenciālās nekomunikabilitātes jeb, prastāk izsakoties, cilvēcisku saišu totāla satrūkuma stāvokļus. Tas būtu tik formāli un izplūduši teikts - kā tad, ja es apgalvotu: lūk, amerikāņu horeogrāfe ekstrēmiste Mega Stjūarte ar savu ne-dejas teātri melni virtuozā asprātībā demonstrē ekoloģiski tīrus falloimitatorus, proti, rāda, kādā perversā virtuozitātē teātris prot imitēt cilvēka intīmo dzīvi, kamēr kanādietis Lepāžs ar savu lielisko Runas saskaņošanu («lipsynch» ir termins kinodublēšanā, kad balss ierunātāja tekstam jāsakrīt ar uz ekrāna redzamā runātāja lūpu kustībām) visai Rietumu pasaulei, sevišķi Vācijai, bāž acīs seksa tūrismu un sekspluatāciju, jaunattīstības un mazattīstības valstu aborigēnu daudzveidīgās (sociālās, ekonomiskās, seksuālās…) paverdzināšanas neglītās bildes. Taču šādi formulēti koncepti pieder teātra analfabētiem, kam patīk prašņāt: «A par ko tad galu galā ir izrāde?» Ar jautājumu «par ko tad ir pasaule?» turpināšu nākamajā Kultūras Dienā. Visprecīzāko un mākslas iespaida ziņā jaudīgāko atbildi man sniedza Theater am Vien opera Voceks .