Pavērojiet tos, kas pie vīna plauktiem, - prātīgs baudītājs vispirms novērtē atlaides, groza pudeli, pārlasa aizmugurējās etiķetes, vārdu sakot, izvēlas. Galu galā pašam vien iegādātais caur savu mutes dobumu un, piedodiet, zarnu traktu būs jāfiltrē. Bet, tā kā ikkatrā no mums reizi pa reizei iemājo lieliskais atpūtinātājs - slinkums, tad šoreiz pa vieglo.
Isla Negra High Tide Sauvignon Blanc 2010. Vīns tiem, kuri nevēlas nomocīt sevi ar sarežģītām konstrukcijām vai izsmalcinātiem kalambūriem. Šis vīns savus lietotājus uzrunā vienkāršos nepaplašinātos teikumos.
Pārsteigumus gaidīt ir visnotaļ nepateicīga nodarbe, bet šoreiz pirkums patīkami priecē. Skaisti tīra, gaiši zaļgandzeltena krāsa, aromātā greipfrūts, laims, protams, ērkšķogas un visādi citādi zaļumi - galvenokārt vīstoša zāle un zaļā paprika. Pārvietots no glāzes mutes dobumā, vīns vispirms metas sevi apliecināt ar saldenu augļainumu, pēc mirkļa tam pievienojas solīds skābums, un šo divu pretstatu kopdarbs izpaužas kā izsvērts skābuma un saldmes līdzsvars, skābums bez liekas agresivitātes jaucas ar augļu garšu un patīkamu alkohola karstumiņu un mutē atstāj tīru, svaigu un neuzbāzīgu pēcgaršu ar tikko jaušamu mineralitāti un dzestru zaļu ābolu toni. Negaidīta šķiet bumbieru nianse, bet, iespējams, es to bumbieri ļoti gribēju sagaršot. Jūs jau zināt - placebo efekts. Būtu vēlējies vairāk tvirtuma, bet - ne jau vienmēr runcim kreima pods.
Labi jāatdzesē. Tikko kļūst silts, tā skābums sāk dominēt. Vīns, kuru mierīgi var notērēt bez uzkodām.
Conca y Toro Trio Reserva 2010. Šis vīns izskatās pēc čīliešu kārtējā mēģinājuma izgatavot ko līdzīgu Bordo vīniem. Tāds iespaids rodas, aplūkojot etiķeti, - vīnogu maisījums jau nu ļoti francisks. Pudeli atverot un vīnu glāzē lejot, puzle sāk kārtoties citādā bildē - re, kur gabaliņš upeņu ievārījuma aromātā, turpat arī citi interesantumi - tā kā kazene, tā kā žāvētas plūmes. Pēc laika atrodas arī mazs ķiršu stūrītis. Tumša, necaurredzama čīliešiem raksturīga rubīna krāsa ar nelielu violetu stūrīti. Skaists vīns. Bildi papildinot ar garšu, sanāk ļoti maigs, viegli dzerams, ar mēru būdīgs, augļains un sabalansēts dzēriens. Kabernē veido slaidu, samērīgu skeletu, uz kura lieliski demonstrējas merlo plūmīgums un ozolainā vaniļa. Pa brīdim uzvirmo arī grauzdēta cukura garša. Pēcgarša varbūt nav no ilgajām, taču patīkami augļaina ar nelielu kafijas vai stipras tējas rūgtumiņu un vieglu alkohola siltumu. Prasīgam dzērējam droši vien pietrūks elegances, bet ne jau katru dienu klausīties operu vai indie kino skatīties. Arī ēdmaņa jāpiemeklē no konservatīvā plaukta - puscietie sieri, pasta ar tomātiem, kāds sautēts cūkas gabals. Ja ēdīsiet kādu treknāku zivi, der noriskēt un vakariņas papildināt ar šo vīnu.