Lāsma ar dēlu (11) dzīvo Madonā pie mammas un strādā vietējā rūpniecības preču veikalā, saņemot 180 latu. «Es skaitu katru santīmu, lai varētu izdzīvot. Tagad bērna vajadzības dienā man jāapmierina par vienu latu un 17 santīmiem. Pusdienas skolā vien jau maksā 70 santīmu! Dēlam ir astma, medikamenti ļoti dārgi. Kā lai nodrošinu visu nepieciešamo?» viņa jautā. Lāsma ir viena no daudzajām mamiņām, kas bērnu audzina viena pati, tēvs par bērnu interesi neizrāda.
Kad Lāsmai bija 22 gadi, viņa cerību pilna no Madonas atbrauca uz galvaspilsētu, lai sāktu jaunu, skaistu dzīvi. Satika puisi, iemīlēja un laida pasaulē dēlu. Oficiāli laulība netika reģistrēta, bet tēvs labprāt deva dēlam savu uzvārdu. Tālāko kopdzīvi Lāsma atceras kā ļaunu murgu: «Bērnam nederēja parastie piena maisījumi, vajadzēja pirkt sojas maisījumus - tas ļoti apgrūtināja viņa ēdināšanu. Jānis nebija radis cīnīties ar grūtībām un ātri tām padevās - viņš arvien biežāk sāka lietot alkoholu un spēlēt azartspēles.» Par bērna ēdienreizēm viņš aizmirsa. «Man pat uzmācās domas par pašnāvību, bet dēla klātbūtne no tām atturēja. Lai nesajuktu prātā, nolēmu pamest Jāni un atgriezties uz dzīvi Madonā pie mammas.»
Kopš tā brīža pagājuši desmit gadi, bet emocionālo vardarbību Lāsma nespēj aizmirst aizvien. «Es baidos no attiecībām ar vīriešiem. Esmu apsvērusi domu doties pie psihologa uz konsultāciju, bet Madonā šāda konsultācija maksā 10 latu un es nevaru to atļauties.»
Sākumā pēc Lāsmas aizbēgšanas Jānis bija nikns, tad esot sācis pielabināties un saucis viņu atpakaļ. Lāsmai ne reizi neradās vēlme atgriezties, bet Jāņa izteikto vēlmi satikties ar bērnu Lāsma pēc dažiem gadiem nolēma respektēt. Taču velti - tēva un dēla pirmā tikšanās kļuva arī par pēdējo. Tobrīd septiņus gadus vecais zēns tika piekrāpts.
«Viss sākās ļoti cerīgi - norunātajā dienā mēs abi ar dēlu devāmies uz Rīgu. Puika satraukts smaidīja visu ceļu. Es aizvedu viņu pie Jāņa, bet pati devos pie draudzenes pārlaist nakti. Pēc dažām stundām puika man zvana un izmisis lūdz viņu paņemt, jo tētis ir piedzēries.» Lāsma ķērusi taksi, skrējusi pie dēla, vairāk Jānis nav redzēts. Drīz viņam būs 40 gadu. Lāsma vērtē, ka valstij no viņa piedzīt kaut ko ir maz izredžu, jo viņš strādājot tikai brīžiem neoficiālus gadījuma darbus, dzīvo pie mammas.
Lāsma ar grūtsirdību atrod analoģijas arī savu vecāku pagātnē. Tēvs viņu un māti pameta, kad Lāsmai bija septiņi gadi, bet uzmeklēja, kad pieagušajai meitai jau bija piedzimis dēls. Piezvanīja un vienkārši pajautāja: «Kā iet?» «Mums nebija īsti par ko runāt. Tā viņš zvanīja reizi gadā, lai apjautātos, kā klājas. Tagad zvana biežāk, sūta sveicienus. Laikam uz vecumu arvien vairāk grib šo saiti nostiprināt, bet man šis vīrietis ir vienaldzīgs. Skumji, bet kaut ko būtisku viņš savā dzīvē ir nokavējis,» secina Lāsma un bilst, «ļoti negribu, lai tas pats notiek ar mana dēla un Jāņa attiecībām, lai gan jūtu, ka viss notiek tieši tāpat.»