Un arī vecāki nav vainīgi, jo pirmdienas rītos paši nespēj pamosties. Pie visa vainīgas brīvdienas. Tad, kad pirmdienas rītos vajadzēja iet uz darbu, svētdienas vakaros nevarēja atļauties dzert. Tagad var, jo daudziem uz darbu vairs nav jāiet. Un iemeslu, lai iedzertu, mūsdienās netrūkst. Drīzāk trūkst iemeslu, lai nedzertu.
Pirms kāda laika skolotāja stundā lika zīmēt ābolus. Rihardiņš (vārds mainīts) teica, ka viņa tētis no āboliem izspiedis sulu un ielicis vīnu. Divus lielos balonus, kopā četrdesmit litrus.
- Daudz gan,- sacīja skolotāja.
- Nav nemaz daudz, iebilda Rihardiņš, acīmredzot šajā jautājumā būdams zinošāks par viņu.
- Gan jau mammas vārdadienā atkal izdzers visu pa tīro.
Kad pagājušajā otrdienā skolotāja vaicāja, kāpēc Rihardiņš ar mazo brāli pirmdien nav bijuši skolā, puika atbildēja, ka mammai piektdien sāka svinēt vārda dienu un svinēts līdz svētdienai.
- Trīs dienas? Tad jau bez ābolu vīna noteikti neiztika?
- Nē, vīnu izdzēra jau piektdienas vakarā...
- Visus četrdesmit litrus? skolotāja nespēja noslēpt pārsteigumu.
- Kas tad tur daudz ko dzert?! Tāda susla jau vien bija, - lietpratēja balsī atteica desmitgadīgais puika.
Pa to laiku pie muižas jau otro nedēļu vairāki vīri ar fuksīti ceļmalā zāģē kokiem zarus. Necik daudz pa šo laiku gan nav izzāģēts, jo cik tad ar tādu fuksīti var izzāģēt. Tikai vīri par to daudz neskumst. Eiropas Savienība viņiem par zāģēšanu maksā 100 latu stipendiju mēnesī. Un šo strādāšanas imitēšanu sauc par pagaidu sabiedrisko darbu.
Kā maksā, tā strādā - smejas stipendiāti, pa reizei uz darba dienas beigām paņemdami kādu trauku. Kā nekā - rudens. Laiks drēgns. Un iztikšanai ar simt latiem tāpat nepietiek. Toties dzeramajam pagaidām vēl sanāk.
- Uz veselību, - saka vīri, ieraudami tieši no kakliņa.
Vai nu no fiziska darba svaigā gaisā, vai tāpēc, ka ekonomiskās lejupslīdes laikā zaceni pērk tikai muļķi un miljonāri, šņabis brangi sit pa galvu. Un vīri spriež - neesot gan dzirdēts, ka pat tagad,- krīzes laikā, kāds būtu nomiris no bada, bet no slāpēm... No slāpēm ik pa laikam kāds atdodot galus. Un Dievs nedod tādu nāvi.
Līdzās skolai šajās dienās beidzot ielikti pamati ilgi gaidītajam Skultes kultūras integrācijas centram. Tikai jautājums, kas šajā centrā dziedās, dejos, sportos un spēlēs teātri, kad tas būs uzcelts. Skolā gandrīz visi pulciņi un bērnu kolektīvi likvidēti. Pagasta nauda aiziet novada pustukšajā katlā, pie kura jau tā ēdāju vairāk nekā maksātāju. Turklāt ar katru dienu pirmo paliek mazāk, bet otro vairāk. Tāpēc, kaut arī skultieši ļoti cenšas, uzturēt tik lielu pašdarbnieku un sportistu saimi kā līdz šim nav viegli. Krīze, protams, nebūs mūžīga. Cik ilgi vēl izjutīsim krīzes sekas, šobrīd neviens nespēj pateikt. Tāpat kā nespēj pateikt, kādas būs šīs sekas. Stipendiāti ar fuksīti, gluži kā Rihardiņš par vīnu, zinoši spriež par dzīvi: tādi laiki - galvenais esot izdzīvot, bet darīt neko neesot jēgas, jo jēgas neesot tam, ko darot,- viss kļūstot tikai vēl sliktāk. Priekā!