15) Lielajā ģildē, ar kuru Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris uzsāk savas 80 gadu jubilejas sezonu. Tikai divas dienas vēlāk, 18. septembrī (Radio Klasika - plkst. 18), koncertā Baltās paslēpes Latvijas Nacionālajā teātrī Raimonds Pauls muzicēs kopā ar operzvaigzni Elīnu Garanču, pirmatskaņojot jaunas, speciāli viņas balsij komponētās dziesmas ar Vizmas Belševicas dzeju. Šādi nosaukts arī CD, kurā abi mākslinieki ierakstījuši 15 dziesmu.
Fantastiska satikšanās
Marisa Jansona diriģētā koncerta programmā - Hektora Berlioza krāšņi tēlainā Fantastiskā simfonija, savukārt ar Raimondu Paulu pie klavierēm izskanēs Džordža Gēršvina Rapsodija blūza stilā un R. Paula mūzikas svīta Teātris. 2009. gadā Minhenē Mariss Jansons intervijā radio Klasika direktorei Gundai Vaivodei atzinies, ka viņam ir viens sapnis, ilgs sapnis, ko par nožēlošanu nekad neizdevās īstenot: «Es ļoti gribētu uzstāties kopā ar Raimondu Paulu. Es viņu tiešām dievinu.» Savukārt Raimonds Pauls, priecādamies par ilgi gaidītā notikuma tuvošanos, ir paškritisks: «Man ir žēl, ka savai pianista karjerai pievērsos tikai tagad. Biju to pametis, spēlēdams tikai kā pavadītājs, bet toreiz, kad beidzu konservatoriju, man bija pavisam cita tehnika. Vajadzēja drusciņ savādāk izturēties pret savām rokām. Esmu saimniecībā darījis visu ko un neesmu no tiem, kas darbā cimdiņus velk.» Komentējot abus gaidāmos koncertus, viņš saka: «Te ir divas lietas. Viens ir tikties ar augstas klases profesionāliem mūziķiem. Otrs - mūsu personiskās attiecības ar Marisu Jansonu un viņa vecākiem, kurus pazinu vēl no Mellužu laikiem Jūrmalā. Viņi ar simpātijām izturējās pret to, ko es darīju vieglajā žanrā. Vēlāk Marisa tēvs Arvīds Jansons bija spiests aizbraukt uz Pēterburgu, un droši vien pareizi izdarīja, jo tur arī Mariss Jansons dabūja labu pieredzi, strādājot ar orķestri. Viņam agri radās izdevība strādāt ārzemēs, un viņš izveidoja Oslo filharmonisko orķestri par augstas klases vienību,» R. Pauls atceras par Marisu Jansonu, kurš vēlāk vadījis gan Pitsburgas simfonisko orķestri ASV, gan Amsterdamas Karalisko Concertgebouw orķestri, no kura nu jau ir šķīries, turpinot vadīt Bavārijas Radio simfonisko orķestri.
Raimonds Pauls kopā ar dzīvesbiedri un dažiem citiem Marisa Jansona draugiem svētdien sagaidīja diriģentu Rīgas lidostā. Izkāpjot no lidmašīnas, M. Jansons teicis, ka šajās dienās Latvijā viņam ir jāiemācās arī trīs jaunas partitūras. «Viņš nupat ar lieliem panākumiem diriģēja Zalcburgā. Skaidrs, ka gatavojas jaunai koncertsērijai. Viņš ir diriģents, kurš vairākas reizes uzaicināts diriģēt slaveno Jaungada koncertu Vīnē. Agrāk nemaz nezināju, ka to izlemj nevis administratori vai menedžeri, bet nobalso pats Vīnes filharmoniskais orķestris. Tas daudz ko nozīmē, jo cieņā ir tikai nedaudzi diriģenti, - tepat pie mums jau redzam, cik ātri rodas konfliktsituācijas,» norāda R. Pauls. Jau pirmdienas vakarā abi maestro Raimonda Paula mājās strādājuši pie klavierēm, jo Pauls Rapsodiju blūza stilā spēlēšot mazliet savādāk nekā citi. «Gēršvins ir ļoti tuvs džezam, tāpēc es savus solo posmus varu atļauties varbūt pat daļēji improvizējot, ritmizējot. Bet tas neattiecas uz orķestri. Tāpēc, tāpat kā teātrī, jānorunā «gala vārdi», kad orķestrim jāiestājas. Nekad tik daudz nebiju spēlējis, vingrinājies kā šovasar. Rapsodija man jau gandrīz izraisa alerģiju, laikam esmu par daudz to spēlējis. Tad jau redzēs, kā mums kopā uz skatuves ies,» R. Pauls neslēpj, ka vietumis taisījis kupīras. «To savā laikā atzinis pats Gēršvins, lai divdesmit minūšu garo skaņdarbu «iedzītu» astoņu minūšu apjoma platē. Viņš pats nebija izcils instrumentētājs, bet melodiķis viņš ir fantastisks, daudzas viņa melodijas vēl līdz šai dienai ir džeza žanra klasika. Tāpēc viņš ir viens no maniem favorītiem.» Ierakstā noklausījies, kā Mariss Jansons ar Amsterdamas Karalisko Concertgebouw orķestri atskaņo Gēršvina Rapsodiju kopā ar krievu pianistu Denisu Macujevu, Pauls vērtē: «Macujevs ir lielisks pianists, taču viņš nav džeza pianists. Es tagad to nospēlēšu un droši vien pēc tam vairs nekad,» nosolās Pauls. Kad viņš brīdinājis, ka nav tādā formā, lai «nesmērētu garām», M. Jansons tikai smaidījis: «Esmu diriģējis koncertus ar pasaules slavenākajiem pianistiem. Jo slavenāks, jo vairāk smērēja garām.»
Smejot, ka tik vienkāršas lietas Mariss Jansons nekad nav diriģējis, R. Pauls stāsta par svītu Teātris, kuru noslēgs Māsas Kerijas tēma Artura Maskata aranžējumā. «Sentimentālajā melodijā iekļausies arī akadēmiskais koris Latvija. Atskaņosim arī dziesmu Dzel manī sauli Ērika Ešenvalda aranžējumā ar kori, viņš ir meistars - tik vienkārši uzrakstījis, bet kolosāli skan! Būs arī pārsteigums,» to Pauls neizpauž, bet dod zīmi, ka «tas zināmā mērā ir saistīts ar Marisa ģimeni».
Garančas paraugstunda
Arī priekšvēsture sadarbībai ar Elīnu Garanču, kurai šonedēļ, 16. septembrī, starp citu, ir 40. dzimšanas diena, sakņojas laikā, kad Raimonds Pauls strādājis kopā ar dziedātājas mammu - dziedātāju un vokālo pedagoģi Anitu Garanču. «Viņa bija ļoti dzīvespriecīga, un, kad piezvana Elīna, balss skan tik līdzīgi...» Ierakstīt R. Paula dziesmas Elīnu Garanču pamudinājuši Gunda Vaivode un Nacionālā teātra direktors Ojārs Rubenis. «Viņai ir līgums ar Deutsche Gramophon, vajadzēja atļauju. Vispirms pamēģinājām ierakstīt vienu no manām vecajām dziesmiņām Mierinājums ar Aspazijas tekstu, ko sākotnēji biju rakstījis zēnu korim. Pēc tam vēl vienu ar Leona Brieža dzeju. Viņa tik simpātiski nodziedāja: varbūt mēģināt izdarīt ko vairāk? Sāku vandīties pa vecajām dziesmām, meklēt, kas viņai - klasiskai operdziedātājai un kamerdziedātājai - piestāv. Nezin kāpēc likās, ka jāpamēģina kaut ko uzrakstīt speciāli viņai. Uzkomponēju piecus Vizmas Belševicas dzejoļus. Man nebija viegli pārslēgties, bet Elīna izteicās atzinīgi: tur ir Debisī, Rahmaņinovs, Brāmss. Darbs Radio studijā bija paraugstunda, es apbrīnoju, ar kādu paškritiku Elīna vērtēja savus ierakstus. Mēs tos daudzkārt pārrakstījām, viņa nepieļauj paviršības. Te mūsējiem ir daudz ko mācīties.» Kopīgo vakaru Nacionālajā teātrī Pauls neļauj saukt par koncertu. «Tā būs brīva muzicēšana un saruna,» viņš saka, šķelmīgi piebilstot, ka «Elīna var pateikt daudz ko tādu, ko citi baidās teikt.»