Ja jūs te tik brīvi nevarēsiet sēdēt, ko domājat darīt?
Sēdēju un sēdēšu. Ar 45 latiem izdzīvot es nevaru. Es esmu otrās grupas invalīde. Sociālais dienests man gan palīdz, iedeva malkai 70 latu, bet es par malku samaksāju 130. Ko tad es varu par 45 latiem mēnesī izdarīt? Ne ēst, ne dzert, neko. Līdz pensijai man ir viens gads, bet es nezinu, vai kaut ko saņemšu. Kopš likvidēja sovhozus, es neesmu strādājusi algotu darbu.
Kur jūs dzīvojat?
Taurupē. Es katru dienu šurp nebraucu, rīt būs pensija, tad par elektrību samaksāšu, ēst vajag kaut ko nopirkt. Kur dzīvot, man ir un par braukšanu transportā nav jāmaksā.
Nav bijis tā, ka kāds ir gribējis atņemt šo naudu?
Nē, ne reizi nav nekādu problēmu bijis. Es jau sen šeit sēžu, vēl nebiju invalīde, kad sāku, jau desmit gadus. Darba nebija, nu tad es sāku «strādāt» šeit.
Kā jūs kļuvāt par invalīdi?
Es dzīvoju pamestā mājā, bija ugunsgrēks, un es lēcu no otrā stāva. Bija lūzums, tad mani ievietoja pansionātā Ogrē, tur baroja trīs reizes dienā, bet pagasts nevarēja atļauties par mani maksāt. Tad man iedeva dzīvokli, viņiem bija pienākums iedot, ir istaba un virtuve Taurupē.
Un cik jums par šo dzīvokli jāmaksā?
Tajā mājā neviens nemaksā, tikai par elektrību.
Cik jūs dienā varat nopelnīt šeit, stacijā?
Grūti pateikt. Es varu visu dienu nosēdēt un piecdesmit santīmus nopelnīt, bet ir reizes - tikko apsēžos, tā divi vai trīs lati ienāk. Visu dienu jau es te nesēžu, man pussešos ir autobuss.
Pase jums ir līdzi?
Jā, ir (izvelk un rāda invalīda apliecību). Pasi es līdzi neņemu, apliecība ir mana otrā pase.
Vai atceraties, kā tas bija, kad jūs pirmo reizi nolēmāt sākt prasīt naudu uz ielas?
Tas bija sen. Agrāk es tirgojos elektriskajos vilcienos, tagad tādi tirgotāji arī ir. Man toreiz bija draudzene, tagad viņa jau ir mirusi, viņa arī tirgojās, bet cita draudzene (kura arī jau mirusi) teica - ko tu skraidi pa tiem vilcieniem, nosēdināja mani te un teica - sēdi un pelni!
Jūs dzīvojat viena?
Nē, ar vīrieti, viņš arī ir otrās grupas invalīds, viņam arī maza pensija. Meita man dzīvo Krievijā, aizbrauca ar civilvīru uz Tulu, neesmu viņu redzējusi gadus divpadsmit, mēs arī nesarakstāmies. Mazmeitu es pēdējo reizi redzēju, kad viņai bija divarpus gadu, tagad jau sešpadsmit.
Vai jums ir līdzekļi, lai katru dienu sagādātu sev ēdienu?
Tik daudz jau sanāk. Kaut kā jāizdzīvo. Mēs vairāk eksistējam, nevis dzīvojam. Ko tad tas sociālais dienests var - reizēm kādas mantas par velti iedod, vairāk jau neko. Dievs man palīdzēs (pārmet krustu).