No 1946. gada Vladimirs Gailis strādājis Rīgas Dokumentālo filmu studijā, vēlāk - Rīgas kinostudijā. Viņš ir operators vairāk nekā 1400 kinožurnāliem, kuri atstājuši liecības par Latvijas vēsturi dažādos laika posmos. Savus pēdējos sižetus kinožurnāliem Padomju Latvija un Pionieris Gailis uzņēmis 1984. gadā, būdams 67 gadus vecs.
Vladimirs Gailis bijis operators dokumentālajām filmām: Mana Rīga (1960), Ja mīl (1961), Ir katrai dziesmai sava krāsa (1970), Tikšanās Rīgā (1971) un citām. Daudzu gadu garumā viņš ir sadarbojies ar režisoriem Aloizu Brenču, Laimoni Gaigalu, Vadimu Masu, Irinu Masu, Aleksandru Gribermani u. c.
Ukrainā dzimušais operators, kuru kino ļaudis dēvēja par Bosu Gaili, kino vidē bija mīlēta un cienīta personība. Viņš bijis vairāku šobrīd pazīstamu operatoru pirmais skolotājs un autoritāte. Savas kino gaitas kā Vladimira Gaiļa asistenti aizsākuši tādi sevi pierādījuši operatori kā Ivars Seleckis, Gvido Skulte, Kalvis Zalcmanis, Andris Seleckis, Andrejs Apsītis, Sergejs Nikolajevs. Pateicoties Vladimiram Gailim, viņa audzēkņi iemācījušies ieraudzīt kino tēlus dzīves ikdienišķajās norisēs, tā aizsākot latviešu poētiskā dokumentālā kino skolu 60. gados.
Vladimirs Gailis bija arī aizrautīgs fotogrāfs un ar bilžu uzņemšanu nodarbojās no agras jaunības līdz pat 90 gadu vecumam. Aizraušanās ar fotografēšanu ieņēma būtisku vietu viņa operatora darbā. Ar savām fotogrāfijām viņš piedalījies vairākās vietēja un starptautiska mēroga fotoizstādēs.
Rīgas Kino muzejs pateicas Irēnai Gailei par dāvinājumu, papildinot krājumu ar tik būtiskām un retām dokumentālā kino liecībām.