«Nekādas garāžas, kur glabā zagtos riteņus, tur nav,» apgalvo iecirkņa priekšnieks. Viņš domā, ka pastāvīgajiem tirgotājiem nav patīkami, ja kāds blakus pārdod zagtu mantu, tāpēc tiem droši varēja lūgt palīdzību.
«Tendence stiept zagtos velosipēdus un arī citas mantas ir uz Latgalīti, jo tur tirgo pamatā rūpnieciskās preces un spektrs ir ļoti plašs. Matīsa tirgū blakus gaļai un kartupeļiem divriteņus taču nepārdos,» teic Jānis Zīle, sērijveida un liela apmēra zādzību izmeklēšanu koordinējošās Rīgas kriminālpolicijas nodaļas šefa vietnieks.
Akcents patiešām esot uz Latgalīti, taču zagtos riteņus tirgo arī Centrāltirgū, Čiekurkalnā, Rumbulā. Kā uzsver V.Stoļarovs, arī internets ir vieta, kur daudzi pārdod nelikumīgi iegūtus velosipēdus. Iespēju robežās plānveida pārbaudes zināmajās vietās notiekot, taču, kā atzīst policijā, katru dienu patruļas tur tomēr neparādās, tas notiekot reizi nedēļā. Pastāvīgi nolikt policistu, piemēram, pie Latgalītes vārtiem, resursu trūkuma dēļ policija nevarot.
Kā Dienu informēja VP, šogad jūlijā visā Latvijā reģistrēti 405 velosipēdu zādzību un pazušanas gadījumi. Salīdzinājumam - 2008.gada jūlijā bija reģistrētas 305 velozādzības. Savukārt Rīgas reģionā šā gada pirmajā pusē kā zagti vai pazuduši reģistrēti gandrīz 500 riteņi. No tiem atklāts ap 40 noziegumu, bet vismaz 8 riteņiem nav zināms īpašnieks. Taču pastāv «vēl kāds procents», kas policijas redzeslokā nemaz nenonāk, norāda J.Zīle.
«Pirmkārt, ir velosipēdi, kas pirkti kaut kur tirgū no rokas un kam nav dokumentu, otrkārt, pārpirkti no paziņām. Treškārt, dokumenti ir pazaudēti un nevar pierādīt īpašuma tiesības, kā arī nevar izstāstīt nekādas identificējošas pazīmes,» piemērus min J.Zīle. Viņš atgādina - Latvijā nav velosipēdu reģistra. Ja būtu, aizturot kādu aizdomīgu braucēju, policists datorizētajā reģistrā varētu pārbaudīt, vai ritenis neskaitās zagts.
Ja ritenis nozagts, iesniegums policijai tomēr būtu jāraksta vienmēr, to pierāda J.Zīles stāstītais par kādu nesenu gadījumu: «Tiek aizturētas personas, pārbaudē tiek izņemti velosipēdi, bet nevaram pierādīt, no kurienes. Viņš stāsta: jā, es to nozagu. Bet īpaši neorientējas, kur. Iesniegumu gaidām vienu diennakti, četras - nav. Esam spiesti pēc kāda laika šo riteni atdot viņam atpakaļ, kaut gan iekšēji zinām, ka viņš to velosipēdu ir nozadzis. It kā ņirgāšanās par policijas darbu sanāk.»
Tendenci, ka būtu izveidojušies organizēti grupējumi, kas specializētos tieši velosipēdu zādzībās, policija nav novērojusi. Cīņa ar zagto mantu uzpircējiem gan ir sāpīgs jautājums. «Jāpierāda uzpirkšanas fakts. Ja pat noķertais zaglis iepriekšējās piecas sešas reizes ir velosipēdus nodevis konkrētam uzpircējam, ar viņa liecību ir par maz. Jāpierāda tas, ka, uzpērkot mantu, viņš zinājis, ka tā ir zagta,» skaidro J.Zīle. Tāpēc, lai arī apzināti šādi tirgotāji tiek, līdz notiesājošam spriedumam pierādījumu trūkuma dēļ kāds nonāk ļoti reti.