Divdesmit gados mums ir bijusi infekcijas slimību ministrija, diagnostikas ministrija, ģimenes medicīnas ministrija, traumpunktu ministrija, bet ķirurģijas ministrija pat vairākkārt. Tagad mums ir zāļu ministrija, un visi uzstādījumi no ministrijas aptver stāstiņus, kurus medikamentus izrakstīt - lētākus vai dārgākus, oriģinālpreparātus vai ģenēriķus, pa vienam vai kombinācijās un kurš labāk zina medikamentu devas vai cenas - ārsts vai aptiekārs. Ministrijas atvilktnēs nogrimušas veselības veicināšanas aktivitātes, bezzobains kļuvis stratēģiskais dokuments par veselību tuvākajos septiņos gados, labojumi tabakas ierobežošanā pazuduši ceļā no ministrijas uz Saeimu.
Ārstniecība ir būtiska, taču nebūt ne svarīgākā veselības aprūpes sadaļa - ir slimību profilakse un prevencija, diagnostika, ārstniecība un rehabilitācija. Ārstniecībā tiek izmantotas ne tikai zāles, bet arī fizikālā medicīna (siltums, elektrība, dūņas), ķirurģiskā ārstēšana, psihoterapeitiskā ārstēšana, staru medicīna, kā arī netradicionālās ārstniecības metodes.
Latvija nav vienīgā valsts Eiropā, kas mokās un mīcās ap polipragmāziju (pārlieku lielu zāļu lietošanu). Polipragmāzija ir tieši proporcionāla ārsta birokrātiskajam slogam. Jo birokrātiskāka veselības aprūpe, jo mazāk laika ārstam domāt, jo vairāk zāļu tiek izrakstīts.
Eiropas Savienību kopēji raksturo biznesa un politikas ietekme uz zāļu tirgu. Politiskie lēmumi medicīnā ir atrauti no ārsta un pacienta, proti, politiskie lēmumi ir virzīti tikai uz naudu. Politiskos lēmumus nosaka lielā farmācija (Big Pharma), nevis mediķi un pat ministriju ierēdņi.
Latvijā farmācijas intereses nonākušas zāļu vairumtirgotāju un aptieku ķēžu turētāju rokās. Vienai no ķēdēm netieši pieder arī astoņas poliklīnikas Rīgā, vairākas slimnīcas, daudzi doktorāti un viena no lielākajām laboratorijām. Tāpēc diskusija ap zālēm galvenokārt raisās zāļu vairumtirgotāju interesēs, kuri visu laiku apgalvo, ka ārsti izrakstot dārgās zāles un tāpēc zāļu cenas ir tik augstas. Internetā katrs var atrast informāciju, ka zāļu vairumtirgotāji Vadims Telica un Josifs Apts ir Latvijas bagātāko cilvēku desmitniekā, viņu peļņa bijusi mērāma miljonos, un viņi iegādājušies šīs poliklīnikas.
Lielā peļņa nāk no nopietna mārža par zālēm. Viņu rīcībā ir izcili juristi, labi veselības organizatori, cienījami lobisti Saeimā un ministrijās, kā arī čakli publisko attiecību speciālisti, kas aizstāv maizes tēvu intereses un rada publisko viedokli - ārsti kaut kādu merkantilu interešu dēļ izraksta dārgākās zāles.
Latvijā nudien nav neviena ārsta, kas saņemtu gadā peļņā septiņus miljonus latu un spētu nopirkt poliklīniku. Zāļu dārdzība ir tikai un vienīgi vertikālās integritātes nopelns - kad vienās rokās ir zāļu vairumtirdzniecība, mazumtirdzniecība un ambulatorā medicīna. Latvijā ir domstarpības starp tiem, kas uzskata, ka medicīna ir tikai peļņa, ka zāles ir naudas avots, ka jāārstē tikai ar zālēm, un tiem, kas uzskata, ka ārsta un farmaceita profesijai jābūt brīvai, ka šie profesionāļi nedrīkst būt vairumtirgotāju vergi, kas akli izpilda saimnieku rīkojumus.
Zāļu bizness ir trešais vai sestais nozīmīgākais pasaulē - atkarībā no tā, kā tiek uzskaitīti ieroči, prostitūcija un narkotikas. Toties zāļu bizness ir nozīmīgākais spēlētājs reklāmas tirgū. Zāles pasaulē tieši un netieši reklamē par lielāku naudu nekā automašīnas, ceļojumus un modes preces kopā.
Latvijā divas trešdaļas zāļu tiek izrakstītas pacientiem, kas vecāki par 60 gadiem. Lielākās problēmas vecākiem cilvēkiem ir neeksistējošs zāļu lietošanas monitorings.
Ārsts pacientus iedala trīs kategorijās. Pirmie zāles nelieto. Otrā grupa ir pacienti, kuri zāles dzer - gan tās, ko iesaka ārsts, gan tās - ko kaimiņiene, sievasmāte vai kolēģe. Trešā grupa ir pacienti, kuri cenšas rūpīgi izpildīt visu, ko iesaka ārsts.
Ja ārsts izraksta vairāk nekā trīs dažādas tabletes, gandrīz droši, ka pacients sajauks - kuras tabletītes lietojamas pa vienai trīs reizes, kuras - pa divām četras reizes dienā.
Farmaceits pacientus iedala tikai divās kategorijās: tie, kuri zāles pērk, un tie, kuri zāles nepērk. Starpforma jeb trešā grupa pieaug no dienas dienā - zāles ir pārlieku dārgas, un pacients no trim receptēm izvēlas vienu - lētāko.
Farmācijas industrija atbalsta slimību žurnālistiku. Pasaules informācijas aģentūras rada pasaules slimības leģendu katru otro gadu. Varam atskatīties, ka 2001. gadā mums bija C hepatīts, 2003. gadā apkarojām Kreicfelda-Jakoba slimību (Anglijā izkāva liellopus), 2005. gadā nāca SARS, 2007. gadā - putnu gripa (pat Amsterdamas ostā izšāva kaijas un pīles), 2009. gadā - cūku gripa. Ik pa diviem gadiem tiek radīts jauns mērķis, pēc kura tiekties, kur globālajai mediju un farmācijas industrijai (lielāko pasaules multimediju un farmācijas uzņēmumu īpašnieki ir vieni un tie paši cilvēki) nopelnīt.
Tika atrasts E.coli rezistents celms, kas izraisīja, ka no pamatslimībām nomira 40 cilvēku, galvenokārt Vācijā. Tiesa, katru dienu uz zemeslodes mirst aptuveni 300 000 cilvēku no visdažādāko izsaucēju slimībām. Latvijas žurnālisti un Latvijas informatīvie kanāli notic farsam ap legionellu un raksta par to vairāk nekā par sirds asinsvadu slimībām. Lai ietekmētu mediķu domāšanu, Latvijas zāļu vairumtirgotāji radījuši žurnālu Medicus bonus, kura uzdevums ir slimību žurnālistika ārstam un aptiekāram. Kārtojot biznesa vidi, Big Pharma pamanās ar ministrijas rokām ielikt farmācijai tuvus cilvēkus visos nozīmīgos medicīnas amatos (veiksmīgi ieceļot Bērnu klīniskās slimnīcas valdes priekšsēdētāju). Jebkurā citā jomā liela nauda, monopolstāvoklim tuvs resurss, savu cilvēku iekārtošana pēc astoņkāja principa un žurnāls vienās rokās tiktu nosaukts par oligarhiju, bet Latvijas vertikālā integritāte to uzskata vienkārši par biznesu.
Secinājumi: visa vārīšanās ap dārgākām un mazāk dārgām kompensējamām zālēm aizņem mazāk nekā 1% Latvijas veselības budžeta, bet jaunās zāļu ministrijas proponētās izmaiņas varētu kaut ko mainīt par 0,1%. Es ieteiktu padomāt par gaidāmo budžeta konsolidāciju rudenī, kas draud ar 5% Latvijas veselības budžeta. Ar visām zāļu ministrijas ieteiktajām recepšu uzrakstīšanas izmaiņām Latvijas iedzīvotāju vidējo dzīves ilgumu pagarināt nevar, bet var pagarināt Latvijas iedzīvotāju dzīves ilgumu par astoņiem gadiem, iemācot cilvēkus nelietot sāli un cukurotus dzērienus, izvēlēties zivju un olīvu eļļu, nevis transtaukskābes, nomainīt mazkustīgo dzīves režīmu ar sportu, kā arī atmetot smēķēšanu un dzeršanu.