nu jau gan. Protams, fizioloģiski jaunas sievietes ķermenis ir piemērotāks bērna iznēsāšanai. Bet - vai prāts ir psiholoģiski gatavs? Ja jau tik labi un pareizi dzemdēt agros gados, kādēļ gan šīs «ātrās māmiņas» vairs gandrīz neviena nedzīvo kopā ar bērna tēvu, bet tagad ir vai nu vienas, vai otrajā laulībā? Koks ar diviem galiem.
Vita. Man jau ir 29. Divi grādi, darbs, kas interesē, nauda ir, viss notiek. Taču, ja jāsaka atklāti, tagad nožēloju, ka nepaliku kopā ar savu pirmo puisi. Nodraudzējāmies trīs gadus un izšķīrāmies, jo man, redz, tieši tā likās - ka vajag izglītību, kaut ko uzkrāt un tad ģimeni. Tagad? Kaut kādas attiecības ir, bet visi sakarīgie vīrieši jau aizņemti, precēti. Palikuši lūzeri vai baigie narcisi, kam ir nauda, izglītība, izskats, bet nekādas saistības viņi nevēlas. Tagad skatos, kā māsai (28) sīkais aug, jau pieci gadi, un reāli man sāp sirds par savu situāciju. Zinu, ka privāto dzīvi esmu sev sačakarējusi. Tāpat zinu - ne nu ģimene būtu maisījusi karjerai, ne bērnam. Galva man ir, un visu, kas sasniegts, tāpat būtu sasniegusi.
Laimīga mamma. Man ir meita, jau liela, drīz būs 15. Un par viņu es saku - paldies Dievam, jo ne es viņu plānoju, ne sapņoju par bērnu tajā laikā. Man bija 22 gadi un bija skaidrs, ka bērns ir uzticēts man vienai. Un tas ir labākais, kas ar mani tajā laikā varēja notikt. Tuviniekiem par lielu brīnumu es nelūkojos Daugavas virzienā, bet gan uzplauku, biju skaista un bezgala laimīga grūtniece. Dieviņš bija parūpējies par visu - par ideālu grūtniecību, vieglām dzemdībām un veselu mazuli. Valstij gan tajā laikā bērni nerūpēja - veselu gadu mani vienīgie ienākumi bija 15 lati mēnesī. Manam bērnam nebija importa ratiņu un greznas gultiņas, mēs iztikām ar vienkāršām lietām, taču es nudien biju laimīga! Jo man pretī smaidīja burvīgākais cilvēciņš pasaulē - mana meitiņa! Jā, man bija vieglprātīga attieksme pret dzīvi, jo, gaidot bērnu, es nedomāju, kā viņu izskološu Kembridžā. Taču tagad es to pat varētu atļauties. Mans secinājums - reizēm Dievs labāk zina, kas mums patiešām ir vajadzīgs. Neesmu ļoti reliģioza, bet Dievam ticu!
Alina. Vēl viens arguments par labu jauniem vecākiem - ja viņi ir jauni, tad arī vecvecāki ir jauni. Tie vecvecāki, kuriem ir 50-60 gadi, var ļoti daudz palīdzēt bērna audzināšanā. Pēc manas pieredzes - bērns var allaž braukt ciemoties pie saviem lauku vecvecākiem, bet tikpat labi pilsētas vecmāmiņa var palīdzēt bērnus pieskatīt. Turpretī, ja ar bērnu laišanu pasaulē ir novilcināts, tad vecvecākiem ir tuvu pie 80, un viņiem pašiem vajadzīga palīdzība.