Skaidri un gaiši: premjers Aigars Kalvītis vienā nedēļas nogalē man lika izdarīt grozījumus 14 likumprojektos, no kuriem viens bija par māmiņu algu pārcelšanu uz sociālo budžetu. Ir rakstiski pierādījumi mūsu izteiktajiem brīdinājumiem, ka tā rīkoties būtu neprāts, bet premjera rezolūcijas ir jāpilda. Godīgi sakot, tas man bija pirmais solis uz demisiju, jo par šādu prasību biju šokēta. Droši vien vajadzēja atkāpties uzreiz. Mani atturēja tobrīd izejas stadijā esošais Reģu pansionāta projekts, ko biju nolēmusi novest līdz būvekspertīzei. Pēc tam es varēju demisionēt, jo biju droša, ka projekts turpināsies.
Tad kādēļ pēc Reģu traģēdijas nedemisionējāt?
Uzskatīju, ka tas būtu bijis vienkāršākais ceļš un pat gļēvulība - aizej, un miers. Es, piedodiet, sērkociņu tam nepieliku. Un es rēķinājos, ka būšu sliktā un kaunināmā - ka neuzņemos politisko atbildību, jo, redzi, Dainis Turlais gan savulaik atkāpās, ka turos tikai pie sava krēsla u. tml. Lai gan vieglāk bija piekāpties spiedienam un strādāt Saeimā man tolaik arī tīri finansiāli būtu bijis izdevīgāk, Reģu projekta pabeigšana bija manis sev izvirzītais mērķis. Ar šo jautājumu gāju uz Saeimas Sociālo un darba lietu komisiju, kur tolaik vēl nestrādāju, un rezultāts tam bija - šogad 8. janvārī Reģu jaunā ēka tika atklāta. Manā ministres laikā ne tikai notika Reģu traģēdija, bet arī izšķīrās pansionāta turpmākais liktenis, tāpēc demisionēt neuzskatīju par pareizu. Es teicu gan prezidentei, gan Kalvītim: ja tas ir nepieciešams, es tūdaļ atkāpjos. Bet arī viņi šādu prasību neizvirzīja. Lai gan tā būtu vieglāk - par mani vairāk nerunātu, un es mierīgi sēdētu Saeimā.
Atgriežoties pie budžeta, kāpēc jūs piekritāt, ka no sociālā budžeta ilgstoši tiek finansēts pamatbudžeta deficīts?
Pirmām kārtām arī sociālais budžets atrodas Valsts kasē, kas ir Finanšu ministrijas pārraudzībā. No tās naudas tika segts tikai budžeta deficīts - nekā cita apgūšanai tā nauda neaizgāja.
Bet svarīgi ir arī kas cits. Ja nemaldos, 2005. gada aprīlī mēs izteicām priekšlikumu veidot rezerves fondu, to valdība diemžēl neatbalstīja. Varēja tikai izteikt savus priekšlikumus vai pretenzijas un tad samierināties, ka notiek pretējais. Tas nav patīkami un, godīgi sakot, iedragā visu darboties gribu. Bet ko vēl var darīt, ja es esmu gājusi ar savu priekšlikumu par neaizskaramu rezerves fondu pensijām un valdība tam nepiekrīt? Īpaši Gundars Bērziņš pret to uzstājās. Mēs taču negribējām to dabūt Labklājības ministrijai, tas fonds jau būtu palicis Valsts kasē. Tas uznākušās krīzes laikā noteikti mūsu pensiju sistēmu būtu vairāk pasargājis.
Saistībā ar visu šo jāsaka, ka pašlaik pats galvenais ir atjaunot iedzīvotāju uzticību sociālajiem maksājumiem - tādu, kāda tā bija pirms krīzes. Pierādījums šādai uzticībai ir fakts, ka sociālais budžets tai laikā auga strauji. Kad es atnācu uz Labklājības ministriju, mūsu parāds bija 86 miljoni latu, kas dažu gadu laikā pavērsās pilnīgi pretēji. Ka mūsu sociālās apdrošināšanas sistēma ir progresīva, atzīts visā pasaulē. Būtiski ir atjaunot pašu uzticību tai, un tas ir sarežģīti. Ja cilvēkam paliek mazāka alga, protams, viņš ir ieinteresēts vairāk saņemt uz rokas, un tā nākotnes skatījumā ir destruktīva pieeja.