Iespējams, citos apstākļos šis novērojums man nebūtu tik ļoti iespiedies prātā, ja tieši tajā laikā ar ģimeni nebūtu apmeklējis saldumnīcu Florian Pondulū, kas atrodas pakalnos ap trīsdesmit kilometru uz ziemeļrietumiem no Nicas. Florian ēka ar pelēkām mūra sienām izskatās pēc vecām dzirnavām kalnu upes krastā, tur strādā savi trīsdesmit cilvēki, tomēr sirdsapziņa neļauj to saukt par fabriku vai ražotni. Tā ir smalku amatnieku darbnīca, kurā nekas nav liels, nekas nepakļaujas masu ražošanas loģikai.
Florian tūres apmeklētājus vispirms ieved istabā, kurā taisa kristalizētus vijolīšu un mimozas ziedus, rožlapiņas un verbēnas lapiņas. Dienām tās kaltē īpašās krāsnīs, pēc tam lēnām piesūcina ar sīrupu, lai pēc pāris nedēļu rūpīga darba iznāktu mazi saldumu dārgakmeņi, ar kuriem rotāt toršu pils tornīšus vai bagātīgus saldējumu kalnus. Citā istabā gatavo ievārījumus - ne tikai no vijolītēm un rožlapiņām, bet arī no greipfrūtiem, vīģēm, citroniem, mandarīniem, bergamota citroniem (tie dod garšu arī aromatizētajai Earl Grey tējai) un jasmīniem, kuru bāli zaļganās želejas garša ir vienlaikus tik niansēta un aizraujoša, ka vēl aizvien neliek mieru gan klusas nožēlas, ka nenopirku vairāk, gan saldu atmiņu dēļ. Citur taisa šokolādes, cukurotus augļus, sīrupus (magoņu, lavandas un rožu), bet darbnīcas šedevrs ir klementīni, kurus nomizo un tad četrdesmit piecu dienu garumā ik pa pārdienām uz divām minūtēm iemērc sīrupā, lai tos lēnām pārcukurotu. Ja mērktu ilgāk vai biežāk, to maigās miesas neizturētu un tie pārsprāgtu. Ar saudzīgu precizitāti aprūpētas, tās pārvēršas spilgtās, tvirtās, rūgtensaldās saulītēs.
Dažkārt franču augstprātība var atstumt, viņu vēl aizvien dzīvās pretenzijas uz senlaiku slavu - la gloire - var sasmīdināt, bet ir jāatzīst, ka bez šīs savas izredzētības sajūtas nebūtu arī, cita starpā, franču fascinējošās spējas uztaisīt ēdienus, kuri ir tik neiespējami izsmalcināti, apburoši un garšīgi, ka atmiņas par tiem liek izjust vienlaikus sātu un izsalkumu, laimi un nekad pilnīgi neapmierināmas ilgas.