Nezinātājam pat grūti nojaust, ka ar šo festivālu patiesībā tiek godināta Ramas un viņa sievas Sitas atgriešanās Ajodhjas karaļvalstī, pēc tam kad Rama un pērtiķu dievs Hanumans sakāva dēmonu karali Ravanu. Dzīvē šie svētki atgādina īstu Ziemassvētku drudzi, jo cilvēki steidz iegādāties dāvanas ģimenei un draugiem, turklāt jaunas lietas tiek iegādātas arī katra paša vajadzībām. Divas nedēļas iepriekš katrā mājā tiek veikta milzīga uzkopšana, kas līdzīgs mūsu pavasara tīrīšanai - tiek izmēzts katrs kaktiņš, šajā laikā indieši arī atbrīvojas no savu laiku nokalpojušām lietām, izmetot tās vai atdodot labdarības organizācijām, un izbrīvē vietu jaunām.
Divali rituāli ir atšķirīgi dažādos Indijas reģionos, tomēr visur tiek godināta Lakšmi, bagātības un labklājības dieviete, kā arī Ganeša - šķēršļu noņēmējs un panākumu devējs. Hinduisti tic, ka dieviete tika radīta no okeāna putām galvenajā Divali dienā, tāpēc Divali laikā Lakšmi apciemo katru māju, nesot labklājību un veiksmi. Tiek uzskatīts, ka Lakšmi vispirms apciemo vistīrākās mājas, tādēļ cilvēki cenšas, lai pirms lampu iedegšanas un Lakšmi sagaidīšanas to mājas būtu tīras.
Viskrāšņākā un skaistākā ir festivāla trešā diena, kad mājās tiek iedegtas daudzas laternas jeb diyas un sveces, turklāt līdz pat nākamajam rītam turpinās salūts. Tas notiek burtiski visur. Rietumu lielpilsētās esmu pieradusi redzēt iestudētu, laika ziņā ierobežotu salūtu upes krastā vai pilsētas centrālajā laukumā, taču šeit milzīgas salūta simfonijas atskaņošanā piedalās visi - tie, kuri to var atļauties, šauj nelielas Latvijas mazpilsētas cienīgu salūtu savas mājas pagalmā, bet tie, kuriem līdzekļu mazāk, izklaidējas ar lētām petardēm.
Svētku kulminācijas laikā atrados Udaipurā, nelielā pilsētiņā Radžastānas štata dienvidos. Salūtu vēroju no kāda restorāna terases, no kuras paveras brīnumains skats uz Pilsētas pili, kā arī uz mazajām ieliņām, kurās ar pāris desmitu sekunžu intervāliem viscaur tika svilinātas mazas petardes. Apdullinošā skaņa, kas nerimās vairāku stundu garumā, dažubrīd kļuva arī ārkārtīgi skaļa. Brīžiem sajūtas bija kā kara pārņemtā valstī, jo no visām pusēm atskanēja blīkšķi, bet ielas bija dūmu un uguns pilnas. Tikai priecīgas laužu sejas, nelielas svecītes uz māju sliekšņiem un skaistas ugunspuķes debesīs liecināja, ka tiek svinēti svētki.
Ne petaržu blīkšķi, ne dūmu vāli neatturēja vietējos iedzīvotājus un tūristus no pastaigāšanās pa šaurajām, līkumotajām ieliņām, kurām līdzīgas iespējams atrast Itālijas kalnu ciematos. Krāšņi uzkrāsotas sievietes, tērpušās košos, spīdošos sari un mirdzošās dārglietās, turējās vīriem pie rokas, tikmēr smaidīgi veikalnieki turpināja aicināt ielūkoties viņu bodītēs līdz pat 11 vakarā. Visur, kur devos, cilvēki mani uzrunāja ar priecīgu «Happy Diwali!» un cienāja ar brīnumgardiem indiešu saldumiem.
Šķiet, ka vēl nekad iepriekš dzīvē nebiju vienā vakarā sasveicinājusies un runājusi ar tik daudziem svešiem cilvēkiem. Viena no pārsteidzošākajām sarunām tovakar izvērtās ar sudraba rotaslietu veikala īpašnieku Saniju, kurš jau vairākus gadus ir kopā ar latvieti Zaigu. Izrādās, latvietes dēļ pasliktinājušās Sanija attiecības ar vecākiem, jo vīrietis nav piekritis iet ierasto «sarunāto laulību» ceļu un neapprecēja indieti.
Pāris dienu vēlāk, kad svinības jau bija pierimušas, krāšņie rotājumi no ielām pamazām sāka pazust. Tomēr Indija ir svētku, svinību un dažādu festivālu zeme, tāpēc līdz nākamajām svinībām jāgaida tikai nepilni divi mēneši, jo indieši līdz ar rietumu pasauli svinēs 2014. gada atnākšanu.