Zirnekļcilvēki jāierobežo

Iemesls, kāpēc gan franči, gan amerikāņi nonākuši līdz secinājumam par šādu drošības pasākumu nepieciešamību, ir gauži prozaisks - visos laikos bijuši cilvēki, kam ienācis prātā uzrāpties augstās virsotnēs, ne vien lai palūkotos uz daiļu panorāmu, bet arī, piemēram, lai padarītu sev galu. Pēdējo gadu notikumi liecina, ka arī Rīgā ir vieta, ko šādi «kāpelētāji» ir iecienījuši - Vanšu tilts. Tiesa, par laimi, nevienam vēl nav ienācis prātā tur uzkāpt, lai mestos iekšā Daugavā vai arī uz asfaltētās tilta braucamās daļas. Tajā pašā laikā pietiek kādam «asprātim» uzkāpt tilta virsotnē, lai no atbraukušajiem glābējiem pieprasītu eklērīšus vai arī vienkārši paskatītos uz Rīgu no augšas (it kā to nevarētu izdarīt legāli, piemēram, no Pēterbaznīcas skatu torņa vai Reval Hotel Latvija restorāna) un lai uz vairākām stundām tiktu paralizēta satiksme teju visā pilsētā. Bet tas nozīmē nokavētas tikšanās, laikā neveiktas piegādes, iztērētu degvielu, nīkstot «korķos» utt. Diez vai otrdienas vakarā Rīgas centrā atradās kāds autovadītājs, kurš justu līdzi kārtējam dīvainim, kam nav cita, ko darīt, kā vien rāpties tiltā. Tiesa, cilvēku galvās zibēja minējumi: cik liela ir iespēja, ka kādu kampaņu turpina kāds uzņēmums. Vienīgā atšķirība, ka cilvēks tilta vantīs bija īsts. Savukārt kopīgā iezīme šiem notikumiem ir tāda, ka abos gadījumos tika mobilizēts pietiekami liels skaits dažādu operatīvo dienestu darbinieku, un tikai laimīgas sagadīšanās dēļ viņi šajā laikā nebija nepieciešami vietās, kur cilvēkiem tiešām būtu vajadzīga neatliekama palīdzība. Savukārt nereaģēt uz šādiem notikumiem arī nevar, ņemot vērā, ka pēdējā laikā, ekonomisko grūtību mākti, cilvēki tiešām nereti izšķiras par galējo soli, kā beigt savas attiecības ar dzīvi. Tikai pagājušā gada decembrī vien no dzīves labprātīgi aizgāja 44 cilvēki, kas tik mazai valstij, kāda ir Latvija, ir gana liels rādītājs. Ar tādiem cipariem jau šogad Latvija nu ir vienā no pirmajām vietām pašnāvību skaita ziņā attiecībā pret iedzīvotāju daudzumu. Šis ir grūts laiks, kad gan dzīves nomāktība, gan agresīvas izpausmes saasinās jo vairāk: jaunieši pārgalvīgi ālējas uz sliedēm, pieaug vardarbība skolās, tilta kāpējs utt. Vietā ir speciālistu aicinājums: gan ģimenēs, gan sabiedrībā būt modriem un palīdzēt ar stipru plecu un padomu šādiem cilvēkiem. Protams, ap katru stabu, kurā kāds varētu uzrāpties, uzbūvēt žogu un pielikt klāt policistu nav iespējams. Taču, ņemot vērā, ka pēdējo dažu gadu laikā tieši Vanšu tilts piedzīvojis trīs «iekarošanas» mēģinājumus, ir skaidrs, ka nepieciešams beidzot kaut ko darīt, lai šādu iespēju vienkārši izslēgtu vai arī būtiski apgrūtinātu. Šajā sakarā ar zināmu prieku jākonstatē, ka beidzot arī Rīgas dome ir sapratusi šo problēmu, uzdodot Satiksmes departamentam izstrādāt priekšlikumus, lai turpmāk nepieļautu iespēju kāpt pa Vanšu tilta vantīm. Cerams, ka līdz ar šo rīkojumu nebeigsies darbība šajā jomā,un tas neiestrēgs Rīgas domes gaiteņos. Nebūtu vēlama arī tūļāšanās, jo jāņem vērā, ka šīs vantis arī pašreiz nav apsargātas. Publiskajā telpā jau ir parādījušās dažādas, arī trakas, idejas, kā varētu risināt šo problēmu: nosmērēt vantis ar slidenu vielu, pieslēgt tām elektrību, novilkt ar dzeloņstieplēm utt. Līdztekus tam acīmredzot ir pienācis laiks efektīvi izmantot tās iespējas, ko jau šobrīd pieļauj likumdošana, lai bravūras un sevis pierādītājus jau laikus atturētu no šādiem, sabiedrības kārtību apdraudošiem, gājieniem. Respektīvi, pret otrdienas vantīs kāpēju jau ir sākts kriminālprocess par rupju sabiedriskā miera traucēšanu, kas izpaužas acīmredzamā necieņā pret sabiedrību vai bezkaunībā, ignorējot vispārpieņemtās uzvedības normas un traucējot cilvēku mieru. Par to var sodīt ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz diviem gadiem vai ar arestu, vai ar piespiedu darbu, vai ar naudas sodu līdz 50 minimālajām mēnešalgām. Tā kā šeit tiešām runa nav par izmisuma dzītiem psiholoģiskās grūtībās nonākušiem cilvēkiem, bet gan Rīgas panorāmas «cienītāju», varbūt ir vērts viņu uz kādu laiciņu «iesēdināt». Pirmkārt, būs pietiekami daudz laika padomāt, vai tiešām dzīvē ir vērts darīt tādas muļķības. Otrkārt, ļoti iespējams, ka šāds pavērsiens atturētu citus spert līdzīgu soli. Iespējams, tas varētu būt efektīvs solis arī nākotnē. Zinot, ka par šādu tā saucamo zirnekļcilvēku atdarināšanu draud un tiek arī piemērota reāla brīvības atņemšana, daudzi karstgalvji uz lietām varētu paraudzīties ar krietni vien vēsāku prātu. Un vēl - atspoguļojot vairāku stundu ilgo kāpējepopeju uz tilta, kāda televīzija šo kāpēju nosauca par drosminieku. Nenoliedzami ir dzīvē situācijas, kad vajag gan būt drosmīgam, gan arī spēt riskēt. Tomēr nevajag jaukt jēdzienus «drosme» un «muļķība».