Jebkurš rūdīts Latvijas hokeja līdzjutējs zina uzvārdus Šindlers, Lūkers, Jeržābeks. Starp citu, gadījums ar Jeržābeku notika 2014. gadā jeb vienu čempionātu, pirms tu pievienojies izlasei. Šobrīd noteikumi un tehnoloģijas attīstījušies tiktāl, ka ļoti nozīmīgas tiesnešu kļūdas var apturēt vai arī ne vienmēr?
Nozīmīgas var, bet, kā teicu, pastāv ļoti liela pelēkā zona. Kad sanāk ar tiesnešiem satikties un cilvēcīgi parunāt, viņš saka: man likās, ka tur bija tā un vajadzēja skaitīt. Es atbildu: bet man tā nelikās, uzskatu, ka nebija jāskaita. Viens būtu skaitījis, otrs nebūtu skaitījis, un es tam visam esmu pa vidu. Rezultāts ir neizšķirts, man vajag izlemt. Man patika, kā šosezon bija Latvijas virslīgā, kur tiesneši varēja paši pieņemt lēmumu doties skatīties strīdīgās epizodes.
Spēļu laikā esi emocionāls?
Nē, es mēģinu būt diezgan mierīgs, jo visu laiku jābūt koncentrētam, lai, ja kaut kas pēkšņi notiek, varu uzreiz paskatīties. Kad man izlases treneris Raimonds Vilkoits sēž blakus, dažreiz viņam paprasu, kāpēc mēs tā spēlējam, bet kopumā ir jātur sevi grožos. Ja es pēc vārtiem sākšu priecāties un pēkšņi kaut kas notiks, pieejamais laiks ātri būs pagājis.
Protams, tādi piemēri ir neskaitāmi, bet pastāsti par dažiem, ar ko visvairāk lepojies, ja tev vajadzētu apkopot savu vizītkarti, kurus gribētu izcelt kā pirmos, kad esi komandu izglābis.
Esmu ņēmis aizmugures stāvokli, kad vēl kameras nebija labas un nezināju, vai tiesneši vispār to redzēs. Pasaules čempionātā atceros epizodi Slovākijā pret Itāliju, kad pie rezultāta 0 : 0 mēs ielaidām vārtus, tomēr pieprasīju zonu un beigās spēli uzvarējām. Kristers Gudļevskis bija vārtos, viņš bija ļoti priecīgs un pēc tam parādā nepalika. Ripa ielidoja vārtos no Gunta Galviņa slidas, jau likās, ka būs 0 : 1, bet biju ievērojis, ka viens no viņiem ātrāk ielavījās zonā. Tolaik turklāt man vēl priekšā nebija atkārtojuma ekrānu.
Citreiz gadās, ka vārtu guvumu atceļ epizodēs, kad zonā nepareizi ieiets pat vairākas minūtes pirms tam.
Jā, mums tā bija U20 čempionātā Zviedrijā. Tad man augšā blakus sēdēja Aksels Ozols, vienmēr ir labāk, ja tev kāds palīdz. Viņš teica: klausies, jāpaskatās. Paskatījos, tiešām. Spēle turpinājās, turpinājās, un ielaidām. Tiesneši ilgi skatījās un nevarēja pareizo laiku uzlikt. Šādi šobrīd ir noteikumi, tiem jāpielāgojas, tāpēc rūpīgi skatos katru ieiešanu zonā.
Jau pieminēji, ka atbildība ir ļoti liela. Kā jūties mirkļos, kad neesi īsti drošs?
Nu tad ir smagi! Kamēr tiesneši ilgi skatās, skatos vēlreiz arī es. Un tad vēlreiz skatos. Un vēlreiz skatos. Kā spēlē pret Poliju: bļāviens, it kā nav tā bloķēšana, ņemam izaicinājumu. Pēc tam skatos, it kā Daugaviņš trāpīja ar celi viņam galvā, bet viņš jau bija nogūlies. Un tad sāc domāt: ja nu neieskaita? Mums tātad būtu neieskaitīti vārti un vēl mazākums, spēle tad varētu visādi aiziet.
Visu sarunu lasiet žurnāla Sporta Avīze maija numurā! Žurnāla saturu gan drukātā, gan digitālā formātā iespējams abonēt mūsu mājaslapā ŠEIT!