Pirms 2018. gada LFF prezidenta vēlēšanām parādījies kā plašākai sabiedrībai nezināms kandidāts. Kā nokļuvi futbolā?
Sāku sešu gadu vecumā Mežciemā bāzētajā komandā Ranto, kur trenējos līdz 16–17 gadiem, līdz man līgumu piedāvāja Viktora Ņesterenko vadītais futbola klubs Rīga. Tobrīd komandā bija arī, piemēram, Jurijs Žigajevs un pašreizējais Tukuma kluba prezidents Verners Akimovs. Pēcāk Latvijas pirmajā līgā trīs gadus pārstāvēju Multibanku, izcīnot arī vicečempionu titulu, līdz vadība pieņēma lēmumu neturpināt klubu attīstīt. Treneris Andrejs Karpovs manam tēvam pateica, ka es nebūšu ne Verpakovskis, ne Pahars, tāpēc tēvs teica, ka labāk jāiet mācīties un meklēt citu jomu futbolā. Sāku spēlēt telpu futbolu un tiesāt. Kopā ar Raimondu Valtu izveidojām telpu futbola klubu Nikars, kas sāka no pirmās līgas turnīra. Ieguvām iespēju kausā spēlēt pret tā brīža spēcīgāko valsts vienību Raba, kas tobrīd bija Latvijas telpu futbola seja. Izjutām lielu godu samērot spēkus ar viņiem, tomēr zaudējumu piedzīvojām ļoti līdzīgā cīņā un sapratām – lai šos pretiniekus uzvarētu, nepieciešams vien pāris labu papildu spēlētāju. Tāpēc pieņēmām lēmumu, ka mēģināsim attīstīt šo virzienu un iesim spēlēt Virslīgā. Biju gan Nikara viceprezidents, gan kapteinis laukumā, kā spēlētājs kļūstot par septiņkārtēju Latvijas čempionu. Pēc tam redzēju, ka atnākusi jauna paaudze ar Germanu Matjušenko, Artūru Jerofejevu, un pieņēmu lēmumu atkal iet uz citu jomu – veidot organizāciju, kas var palīdzēt attīstīt telpu futbolu. Latvijas Futbola federācijā tolaik Sacensību daļas vadītājs bija Jānis Skredelis, un viņš uz telpu futbolu neskatījās kā sadaļu, ko nepieciešams attīstīt. Līdz ar to mēs ar cilvēkiem, kuriem telpu futbols ir sirdī, pieņēmām lēmumu dibināt Latvijas Telpu futbola asociāciju (LTFA) un joprojām to veiksmīgi attīstām. Tolaik mums bija tikai Virslīgas čempionāts, bet šobrīd ir arī pirmā līga, Latvijas kauss, augstskolu sacensības, skolu sacensības ar apmēram 90 komandām un tagad arī jaunatnes čempionāts piecās vecuma grupās. Kopā ar LFF uz Latviju atvedām Eiropas U19 čempionāta finālturnīru, kas bija fantastiskas sacensības. Man ir liels prieks un gods strādāt šajā amatā un redzēt, ko esam sasnieguši.
Tāpat esmu bijis RFS kluba viceprezidents, piedzīvojot šī projekta attīstīšanos. Tomēr pirms pāris gadiem pieņēmu lēmumu beigt savu līdzdalību klubā un pretendēt uz LFF prezidenta amatu.
It kā tas nebija sen, bet nav nemaz tik labā atmiņā, ka LTFA dibināta vien pirms sešiem gadiem. Šobrīd telpu futbola pārvaldībā viss ir sakārtots?
Vienmēr meklēju, ko vēl varam attīstīt, bet nevaram salīdzināt situāciju, kas bija iepriekš un kāda tā ir tagad. Tās ir divas dažādas pasaules. Iepriekš izlases trenerim bija desmit spēlētāju, bet tagad izveidota sistēma, izaugusi jauna paaudze, ir spēlētāji, kuri spēlē ārzemēs.
Cik plaša pieredze tev ir kā futbola tiesnesim?
Kā galvenā tiesneša asistentam man ir gandrīz 50 spēļu Virslīgā, pirmajā līgā un Latvijas kausā. Tieši manis tiesātā spēlē Jūrmalas Spartaks trenera Artūra Šketova vadībā ieguva tiesības spēlēt Virslīgā. Pieredze kā tiesnesim man palīdz paskatīties uz futbolu no pavisam cita skatu punkta. 80% spēlētāju un treneru nezina visus futbola noteikumus, bet, ja tu tos pārzini, jebkurš process tev liekas vēl interesantāks.
Paralēli esi arī biznesmenis?
Man ir ģimenes bizness. Manas mātes uzņēmums nodarbojas ar mēbelēm un projektu izstrādāšanu, strādājam kopā ar itāļu, franču kompānijām.
Nikarā savulaik spēlēja pašas augstākās klases leģionāri. Kā izdevās viņus piesaistīt?
Kā izlases spēlētājs es sadraudzējos ar dažiem slaveniem futbolistiem, īpaši labu kontaktu iegūstot ar portugāli Rikardinju (sešas reizes atzīts par pasaules labāko telpu futbola spēlētāju – aut.). Pajautāju, vai viņš man var palīdzēt uzaicināt uz Latviju labus leģionārus, un process sākās. Atvedām divus brazīliešus, pēc tam Arnaldu Pereiru, Žardelu, Ze Mariju, kuri visi ir tituliem bagāti. Tālāk man bija tas gods piezvanīt trenerim Orlandu Duartem, kurš ilgstoši bija trenējis Portugāles izlasi. Pirmoreiz, kad viņam zvanīju, bija liels uztraukums, jo telpu futbolā viņš ir apmēram tikpat liela zvaigzne kā futbolā Karlo Ančeloti. Visiem ārzemniekiem, kuri šeit bijuši, Rīga ļoti patikusi – esam maza pilsēta, bet ļoti ērta ar fantastiski skaistu centru. Mums nekad nekavējās algu izmaksa, tāpēc reputācija Eiropā un pasaulē bija ļoti pozitīva. Nikaram augstākā UEFA rangā bija astotā vieta. Fantastisks rezultāts, nezinu, kad vēl tāds tiks sasniegts.
Tomēr šobrīd Nikars bankrotējis.
Es neteiktu, ka klubs ir bankrotējis. Nikara prezidents pieņēma lēmumu mainīt stratēģiju. Agrāk redzama bija tikai aisberga augšējā daļa, bet apakšā nekā nebija. Tomēr tagad nauda tiek tērēta nevis uz pirmo komandu bez sistēmas, bet pieņemts lēmums attīstīt tieši pamatu, sākt no bērniem. Šobrīd Nikaram jau veiksmīgi strādā bērnu sistēma. Uzskatu, ka visiem, kuri nāk ar savām finansēm, jāsāk ieguldīt tieši no pamatiem. Viņi uzreiz grib sasniegt Eirokausus, pacīnīties ar slavenām komandām, bet tas nav pareizs ceļš. Tu vienā, divos, trijos gados iztērēsi 3–4 miljonus, bet sausais atlikums būs tāds, ka saņemsi tikai kritiku. No sākuma jāiegulda nauda sistēmā un tā pakāpeniski jāattīsta.
Riga un RFS vadītāji lielajā futbolā sāka diezgan līdzīgi.
Piekrītu, viņi tiešām sāka tieši tā. Ļoti ceru un ticu, ka viņi paliks mūsu sacensībās, bet ekonomiski šāda stratēģija rada lielus zaudējumus – katru gadu tiek tērētas milzīgas summas, bet diemžēl neko nav iespējams saņemt atpakaļ, jo viņiem nav sistēmas. Tagad beidzot sistēma ir Riga komandai, bet RFS tādas nav joprojām.
Kā tava dzīve mainījusies pēdējos trijos gados, kopš pirmoreiz izlēmi kandidēt uz LFF prezidenta amatu?
Katru dienu strādāju futbola labā, uzturu kontaktu ar visu futbola sabiedrību, zinu gandrīz katra futbola cilvēka problēmas, zinu, kas viņus neapmierina. Ar to nodarbojos jau trīs gadus. Nav viegli. Esmu atvērts cilvēks, jebkuram trenerim, komandas īpašniekam vai spēlētājam ir iespēja man jebkurā laikā piezvanīt un aprunāties par futbolu. Šāda pēdējos trijos gados ir mana dzīve.
Arī šī intervija notiek desmitos vakarā. Sieva droši vien nav priecīga.
Viņai arī jau ir trīs gadus ilga pieredze un viņa vēlas, lai sasniedzam savas ģimenes mērķi – uzvarēt gaidāmajās vēlēšanās. Mana ģimene ir futbola ģimene. Nevaru pienācīgi daudz laika veltīt savai ģimenei, bet pagaidām viņi to saprot. Pagājušajā nedēļā man bija tikšanās ar Latgales biedriem, un todien sieva atsūtīja bildi, ka saskrūvējusi meitas gultiņu. Jutos ļoti nepatīkami, jo normālos apstākļos tas mājās ir mans uzdevums, tomēr sievai neizdevās mani sagaidīt.
Visu interviju lasiet žurnāla Sporta Avīze jūlija numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!