Savukārt, ja runājam par rezultātiem? Piecas no septiņām Latvijas spēlēm noslēdzās ar vienu vārtu starpību – uzvarējām trīs potenciāli rangā zemāk esošās komandas, bet zaudējām četrām augstāk esošajām. Desmitā vieta pasaulē ir mūsu vieta?
Tā nav mūsu vieta! Neuzskatu, ka tajā čempionātā nospēlējām tā, kā mēs visi mākam spēlēt, zinu, ka varam labāk. Tas nebija labākais čempionāts kā komandai. Diemžēl redzēju individuālismu, bet, kad 2018. gadā tikām ceturtdaļfinālā, bijām kā vienota ģimene.
Tas, ka nebijāt kā ģimene, bija treneru vai pašu spēlētāju vaina?
Pirms tam nevarēju sagaidīt, kad tikšu uz čempionātu, jo man pietrūka čaļu, Latvijas izlases krekla uzvilkšana. Tomēr šoreiz uz mani bija ļoti liels spiediens, daži komandas biedri domāja, ka tad, kad es atradīšos vārtos, viens pats visu izglābšu. No malas redzēju, ka pret [Artūru] Šilovu bija citāda attieksme. Man bija trauma, spēlēju, neskatoties uz to, bet vienā brīdī vienkārši atmetu ar roku, jo redzēju, ka komandai ir labāks rezultāts, vārtos stāvot Šilovam. Čempionāts bija ļoti noderīgs arī viņam pašam, jo viņš atrodas pie NHL robežas un bija nepieciešams iegūt pieredzi. Atceros, ka man pirmās spēles izlasē bija ļoti grūtas – tas ir tāpat kā ar NHL, sapnis, ko centies piepildīt, bet, kad kļūst par realitāti, esi nervozs. Tādās spēlēs būt nervozam ir cilvēcīgi. Viņš ieguva ļoti labu skolu nākotnei.
Pirms čempionāta centos izlasi satuvināt kā ģimeni, bet man tas neizdevās. No dažiem pat nesaņēmu paldies, tāpēc tur noteikti vairs nelīdīšu.
Nākamreiz, braucot uz izlasi, pārvarēsi šo savu nepatīkamo pēcgaršu vai arī līdzjutējiem jāsāk satraukties?
(Nopūšas.) Esmu par to domājis. Es neklausos, ko cilvēki saka, tomēr ir neizbēgami dzirdēt, ko viņi saka. Dzirdot, ko dīvānā sēdošie gudrinieki, kuri nekad nav kāpuši uz slidām, runā par mani, nācās aizdomāties.
Visu rakstu lasiet žurnāla Sporta Avīze oktobra numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!