Tomēr gluži likumsakarīgs ir arī pretarguments, ka vienmēr aizbildināties ar naudas trūkumu ir pārāk vienkāršota pieeja.
Diemžēl patlaban ne mazums cilvēku cenšas radīt iespaidu, ka mūsu valstī viss ir slikti un ka naudas nav nekam. Tomēr šādi apgalvojumi izskatās tāpat kā labi pārtikuša cilvēka mūžīgās žēlabas par to, ka paziņas un kaimiņi dzīvo turīgāk. Respektīvi, Latvija noteikti nav bagātākā valsts pasaulē ar visaugstāko dzīves līmenī, taču nav pasaulē nabadzīgākā "banānu republika".
Mūsu valstī strādājošie uzņēmumi, veicot uzņēmumu ienākuma nodokļa maksājumus, valsts makā iegulda iespaidīgas summas, lielas summas valsts budžetā nonāk no darbaspēka nodokļiem un ne mazums naudas valstij nodrošina arī tā dēvētie patēriņa nodokļi – piemēram, pievienotās vērtības nodoklis. Ja Latvijā pietrūkst naudas normālai veselības aprūpei bērniem, tad vaina ir valsts sektora neprasmē nodokļos samaksāto naudu sadalīt jēgpilni, cilvēcīgi un atbilstoši eiropeiskai izpratnei par prioritātēm. Medijos nereti vēstīts par apšaubāmiem valsts naudas tērēšanas paradumiem, turklāt, kas attiecas uz to, kā palielināt naudas daudzumu valsts budžetā, maz ticams, ka valsts sektors izdarījis visu iespējamo, lai budžetu negrautu ēnu ekonomika. Gan jau arī šogad, tāpat kā iepriekš, tautsaimniecības pētnieki stāstīs, ka secināts – ēnu ekonomikas radītie zaudējumi ir milzīgi.
Turklāt attiecībā uz naudas daudzumu un atalgojuma līmeni jāņem vērā vēl vairāki aspekti. Nenoliedzami, ja, izsludinot kādu vakanci (arī medicīnā), tiek piedāvāts konkurētspējīgs atalgojums, kas ir Latvijas apstākļiem labā līmenī, tas palielina pretendentu skaitu un darba devējam ļauj izvēlēties profesionālāko no visiem pretendentiem. Ja atalgojums nav konkurētspējīgs, ir liels risks, ka vakance paliks brīva ilgu laiku vai darba devējam būs jāpieņem darbā vienīgais, profesionāli ne pārāk spēcīgais pretendents. Taču var gadīties, ka, pat piedāvājot labu algu, vakance paliks brīva, jo darba tirgū nav nepieciešamo speciālistu. Par šādu problēmu daudzkārt runājuši privātā sektora pārstāvji, pat tādu uzņēmumu, kam ir spoža reputācija un vēl spožāki finanšu rādītāji, vadītāji. Tas, ka arī veselības aprūpes jomā jūtams speciālistu trūkums, nav nekāds noslēpums.
Turklāt, kā zināms, cilvēcību par naudu nenopirkt. Lai būtu mazāk tiesībsarga konstatētu bērnu tiesību pārkāpumu un vispār cilvēktiesību pārkāpumu, nav cita ceļa, kā sabiedrībā runāt par to, ka cilvēktiesību ievērošana Latvijā ir svarīga vērtība. Protams, ikvienā valstī un jebkurā nozarē var gadīties darbinieki – sociopātiski monstri, kuriem cilvēcības nav un nekad nebūs, taču gribas ticēt, ka Latvijā tādu ir maz. Un mēs, kā mēdz teikt, neslaukot problēmas zem paklāja, varam stiprināt cilvēktiesības.
īgņa
Onslow