Visai savdabīgs ir nosacītais pamatojums iecerētajai komunikācijas stratēģijas maiņai. "Mums līdz šim daudz komunicējuši valdības pārstāvji, kuri arī turpmāk to darīs, taču plāns ir mainīt personu loku, kas runās ar sabiedrību. Tie būs cilvēki no iedzīvotāju vidus un tādi, kas varbūt mazāk saistīti ar politiku," pauda Siliņa, piebilstot, ka patlaban cilvēki vairs nevēlas dzirdēt par ierobežojumiem un neņem pretim informāciju, tāpēc plāns paredz veidot pozitīvāku komunikāciju par to, "kā gribam sagaidīt vasaru".
Lasot šīs idejas par "oratoriem no tautas", rodas visai loģisks jautājums, kas ar to ir domāts, – varbūt tie tagad būs populāri un tautā iemīļoti aktieri, kuri izkoptā dikcijā un līksmā tonī radio un televīzijā deklamēs valdības pieņemtos lēmumus? Bet paziņojumu tekstus "garšīgā un acij tīkamā mērcē" rakstīs iecienīti rakstnieki vai publicisti? Versija nav zemē metama, jo varbūt līdz ar to šādi vismaz daļai kultūras jomas cilvēku radīsies iespēja nopelnīt dienišķajai maizei laikā, kad pandēmijas dēļ viņiem nav ļauts strādāt.
Taču, nopietni izvērtējot šos pagaidām vēl informatīvi skopos paziņojumus, gribas jau vēlreiz atgādināt valdībai, ka sabiedrība tiešām ir nogurusi no pandēmijas un ierobežojumiem, bet visvairāk sabiedrība ir nogurusi no nekonsekvences un neloģisma valdības lēmumu pieņemšanas un to īstenošanas procesā. Respektīvi – lai cik perfekta būs komunikācijas stratēģija un lai cik pacilājošā tonī valdības lēmumus sabiedrībai pasniegs piesaistītie rakstnieki un oratori, cilvēku drūmo noskaņojumu un neticību valdības spējai kvalitatīvi pārvaldīt krīzi tas nemainīs.
Proti, var "štruntu" iesaiņot skaistā papīriņā, taču papīriņš nemainīs faktu, ka tā saturs tik un tā ir "štrunts".
Tas, ka valdība jau gadu nespēj kvalitatīvi kā līdzīgs ar līdzīgu sarunāties ar sabiedrību, nenoliedzami ir akmens arī tā saukto valdības komunikatoru dārziņā. Tomēr ļoti liela atbildības daļa par ārkārtīgi dziļās plaisas izveidošanos starp valsti un sabiedrību jāuzņemas pašiem ministriem un arī ministriju ierēdņiem. Jo līdzšinējā retorika pārsvarā saturējusi biedēšanas elementus – cik slikti mums būs, ja nenoteiksim tos vai citus ierobežojumus. Turklāt arī ierobežojumu noteikšana lielākoties notikusi, tikai reaģējot uz konkrēto situāciju, nevis savlaicīgi analizējot, vērtējot un modelējot iespējamos scenārijus. Un šādā situācijā pat nav pamata īsti vainot komunikatorus, jo sliktu lēmumu nav iespējams nokomunicēt tā, lai sabiedrība par to priecātos.
Manuprāt, primāri valdībai ir būtiski jāuzlabo pandēmijas apkarošanas stratēģija, lēmumu pieņemšanas process un šo dokumentu kvalitāte. Tad arī ar komunikāciju viss būs kārtībā.