Vērtējot apmierinātību ar dzīvi skalā no 0 (ļoti neapmierināts) līdz 10 (ļoti apmierināts), mūsu valsts rādītājs ir 6,9. Tikpat zems šis rādītājs ir Grieķijai, bet vēl zemāks – vien Bulgārijai (5,9). Gan Lietuvā, gan Igaunijā sabiedrības apmierinātības ar dzīvi rādītājs ir 7,2. Visapmierinātākā ar dzīvi ir Somijas sabiedrība, kurai šis rādītājs ir 7,8, bet ES vidējais līmenis ir 7,3. (Informāciju par pētījumu var meklēt Eurostat interneta vietnē.)
Protams, ikviens pētījums norāda vien uz tendencēm. Tomēr jāatceras tas, ka tieši Somija jau septiņus gadus ir atzīta par laimīgāko valsti Apvienoto Nāciju Organizācijas koordinētajā pētījumā, un arī tas, ka aizvien biežāk dzirdam: Latvija atpaliek no Lietuvas un Igaunijas dažādos aspektos.
Līdz ar to Eurostat pētījuma rezultāti būtu jāuztver kā mudinājums mūsu valsts politiķiem un visai sadarbībai aizdomāties par to, kur gan īsti ir mūsu problēma, kādēļ Latvija nevar izrauties no ES valstu pēdējo vietu rindas?
Virzienu, kurā meklējama atbilde, ieskicē cits pētījums, ko veikusi kompānija Kantar.
Ļoti būtiski notikumi, kas pēdējo trīs gadu laikā negatīvi ietekmējuši Latvijas iedzīvotāju noskaņojumu, ir cenu kāpums (norādījuši 57% respondentu), Krievijas izraisītais karš Ukrainā (48%) un Covid-19 pandēmija (47%), informē Kantar. Samērā liela negatīvā ietekme ir arī terorisma draudu pieaugumam (15%).
Savukārt pozitīvi iedzīvotāju noskaņojumu pēdējos trīs gados ir ietekmējuši Latvijas sportistu panākumi (31%), Dziesmu un deju svētku pasākumi (29%), kā arī iespēja strādāt attālināti (25%), turklāt attālināta darba pozitīvā ietekme tiek akcentēta vairāk nekā algas kāpuma ietekme. Samērā augstu tiek vērtēta arī valsts drošības jautājumu aktīvāka risināšana (12%).
Kopumā redzams, ka tās tēmas, kas satrauc mūsu valsts iedzīvotājus un ko nedrīkstētu ignorēt politiķi, ir saistītas ar labklājību un drošību. Turklāt, ja labklājības nodrošināšana tiem cilvēkiem, kuri ir sociālekonomiski aktīvajā vecumā un kuriem nav objektīvu, piemēram, ar veselību saistītu grūtību, vismaz daļēji ir pašu rokās, tad valsts iekšējās un ārējās drošības stiprināšana vistiešākajā veidā ir pie varas esošo politiķu atbildība.
Nesenais, bēdīgi slavenais drona gadījums, kā arī vairākas citas situācijas norāda uz to, ka politiķiem mūsu sabiedrības bažas par drošību vajadzētu uztvert nopietnāk, nekā bijis ierasts līdz šim.