Nupat bijāt NATO samitā Velsā. Runājāt par iespēju nodrošināt mieru - īpaši to notikumu kontekstā, kas šobrīd notiek mūsu kaimiņvalstīs?
Jā, tā bija NATO valstu līderu intensīva domapmaiņa - lai visi kopā labāk saprastu jauno situāciju, kādā esam. Mums Baltijas valstīs, protams, Krievija un Ukraina tuvāka, bet tas, kas notiek Tuvajos Austrumos - Sīrijā un Irākā -, pēc jaudas nesalīdzināmi lielāks drauds pasaulei nekā notikumi Ukrainā. Militārā iejaukšanās ir šķietami visvienkāršākais risinājums, bet pēc pieredzes, piemēram, Afganistānā, redzam, ka mieru ar varu uzspiest neiespējami.
Vai varam justies pietiekami aizsargāti?
Jā, taču ir problēmas, kuras atklājušās tieši jaunajos apstākļos un kuras jāatrisina nekavējoties.
Piemēram?
Eiropas Savienībā nav robežu. Taču daudzas funkcijas, tostarp aizsardzības, veidotas, rēķinoties ar konkrēto teritoriju. Tas, pie kā intensīvāk jāstrādā gan ES, gan Latvijas līmenī, ir dažādo informācijas sistēmu savstarpēja salāgošana. Viss organizēts vertikāli - dati tiek apkopoti un glabāti vienā resorā, bet starp dienestiem informācijas apmaiņas nav, kaut būtu nepieciešama, lai krīzes situācijā labāk varētu pamanīt faktorus, kas būtiski kopējā kontekstā.
Ātrās reaģēšanas vienībām jābūt informācijai, kur un uz ko reaģēt. Latvijā es varu droši pateikt - šī sadarbība notiek. Ja kaut kur parādās apdraudējums, ir skaidrs, kā to fiksē un pa kādiem kanāliem nodod tālāk. Tagad struktūras veido sistēmu, lai varētu sadarboties Baltijas valstu līmenī.
Pie mums daudz spriež par aizsardzības budžeta palielināšanu. Ir skaidrība tā izmantošanai?
Jautājums, cik lielam jābūt katras valsts militārajam budžetam un kā to izmantot, arī nav skatāms katras valsts mērogā atsevišķi, jo runa ir par reģioniem. Teiksim, mums Valkā un igauņiem Valgā ir dažādi tehniskie līdzekļi, svarīgi ne tikai palielināt to skaitu, bet arī prast izmantot saskaņoti. Domapmaiņa Velsas samitā deva impulsu visiem, ka jāskatās ļoti daudzos virzienos un līmeņos. Kopīgā aizsardzība vairs nav tikai bruņojuma vai cilvēkresursu, vai atsevišķu valstu jautājums. Jāsaprot arī, ka (vienalga - fiziska vai attiecību) žoga uzcelšana starp Krieviju un Rietumu pasauli, kas ir šķietami vienkāršs risinājums, problēmas neatrisina. Pasaulē viss un visi ir tā sasaistīti, ka, jebko darot, ietekme būs abpusēja un grūti paredzama.
Runājāt par drošības un militāro aspektu, bet kā biznesa intereses - sadarboties ar kaimiņiem - sabalansēt ar pašreizējo krīzi?
Kad jautā, kā vērtēju Krieviju, īsā atbilde ir: viņi ir mūsu kaimiņi, un mans vēlējums, lai arī mūžam paliktu kaimiņu statusā, nekā citādi. Bet, dzīvojot kaimiņos, svarīgas ir labas attiecības, sadarbība. Pirmām kārtām cilvēciskā līmenī. Tas ir pats sarežģītākais un svarīgākais. Ja valstu attiecībās sākas haoss, cilvēciskās attiecības ir tās, kas var veicināt mieru.
Ukraiņiem un krieviem savstarpējās saiknes bija vēl ciešākas...
Jā, nebija pat tādas īstas robežas ar Krieviju, pieļauta pietiekami brīva cilvēku kustība. Dažādu cilvēku, ar atšķirīgiem mērķiem un interesēm. Līdz ar to situācija grūti kontrolējama. Tāpēc stabilitāte valstiskā līmenī ir jautājums nr. 1. Kāpēc radās tāda situācija, ka sāka konfliktēt cilvēki, kas mierā dzīvoja vismaz pēc Otrā pasaules kara, un iepriekš nekas tāds viņu attiecībās neveidojās? Kāpēc kaimiņi viens otru iznīcina? Jāmeklē pieļautās kļūdas. Man šķiet, ka tie jautājumi vairāk cilvēcīgi nekā militāri, un līdz ar to tie nav militāri risināmi.
Kādas ir iespējas ko ietekmēt?
Skaidrs ir viens - militārs spiediens neko nerisina, tas tikai rada nākotnes sekas. Afganistāna to pierāda. ASV prezidents Obama ir skaidri pavēstījis, ka militāra darbība no viņa valsts un no NATO puses Ukrainā nebūs. NATO ir aizsardzības alianse - lai nodrošinātu drošību savām dalībvalstīm. Atliek pārējie ceļi. Diplomātija. Nekas prātīgāks nav izdomāts.
Un sankcijas?
Sankciju sākotnējā piemērošana pret konkrētiem varai pietuvinātiem cilvēkiem bija pilnīgi pareiza. Ja ar to nepietiek... Situāciju labi raksturo Izraēlas prezidenta Šimona Peresa teiktais, ka mūsdienās valstu varas iespējas arvien samazinās un globālā ekonomika arvien vairāk nosaka pasaules spēles noteikumus. Te ir skaidrs pierādījums. Ja valstis mēģina ar politiskiem lēmumiem regulēt ekonomisko vidi, ir ļoti grūti paredzēt nākotnes sekas pašiem.
Visu interviju ar Valsts prezidentu Andri Bērziņu lasiet pirmdienas, 15.septembra, avīzē Diena!