Vēlēšanas, kuru gaitā tika sadalīti vairāk par 3,6 tūkstošiem dažādu pašvaldību deputātu mandātu, tikmēr noslēdzās ar gana pārliecinošiem kristīgo demokrātu (par kuriem tika atdoti 33,3% visu balsu) un arī sociāldemokrātu (22,1%) panākumiem, kamēr AfD palika trešā ar 14,5%. Vienlaikus, lai arī cerību iekļauties vietējās valdošajās koalīcijās AfD nav un tai acīmredzami nebūs arī neviena mēra amata, šīs partijas biedri un atbalstītāji neslēpj prieku par šādu iznākumu. Turklāt, pat neraugoties uz to, ka AfD vietējās vēlēšanās Ziemeļreinā-Vestfālenē ir atbalstījuši mazāk vēlētāju nekā šajā federālajā zemē februārī notikušajās valsts parlamenta vēlēšanās (18,6% balsojumā pēc sarakstiem).
Vienlaikus tām partijām, kuras pieder pie politiskā spektra radikālās daļas, Vācijā ir raksturīgi, ka nacionālajās un federālo zemju vēlēšanās tās saņem jūtami lielāku vēlētāju atbalstu nekā vietējās vēlēšanās, kurās priekšplānā pašsaprotami atrodas vietējās nozīmes un saimnieciski jautājumi. Šā iemesla dēļ atsevišķi analītiķi lēš, ka nacionālā parlamenta vēlēšanās ZiemeļreināVestfālenē par AfD šobrīd varētu būt gatavi balsot jau pāri par 20% vēlētāju. Tāpat tiek norādīts, ka šis balsojums, kura rezultātā partija ir trīskāršojusi atbalstu vietējā līmenī, liecina, ka AfD ir ceļā un to, lai arī bijušajā Rietumvācijā paveiktu to pašu, ko bijušajā Austrumvācijā, kura ir kļuvusi par galveno AfD bastionu.
Vairākās jaunākajās sabiedriskās domas aptaujās AfD arī ir kļuvusi par populārāko politisko spēku valstī, un ir skaidrs – jo lielākus panākumus partija gūs vietējā līmenī, jo īpaši Rietumvācijā, jo grūtāka sistēmiskajām partijām kļūs nesadarbošanās ar AfD nacionālajā un federālo zemju līmenī.
Par saviem mērķiem AfD tikmēr ir pasludinājusi iekļūšanu federālajā valdībā līdz 2027. gadam, kā arī uzvaru nākamajās valsts parlamenta vēlēšanās, kuras var izrādīties arī pirmstermiņa. Kas attiecas uz pirmo punktu, tad sistēmiskās partijas savu ugunsmūri pret AfD, visticamāk, tomēr noturēs. Iespēja, ka tiks īstenots otrais punkts, ņemot vērā Vācijas ekonomiskās problēmas un augošo neapmierinātību ar imigrāciju, tikmēr kļūst aizvien ticamāka.