«Latviešu valoda ir Latvijas kā nacionālas valsts pamats, tās aizsardzība un lietošana ir ne tikai kultūras, bet arī drošības jautājums,» uzsver JV Saeimas frakcijas vadītājs Edmunds Jurēvics, norādot, ka šie grozījumi neesot tikai represīvs instruments, bet skaidra valsts nostāja par valsts valodas nozīmīgumu.
LETA arī vēsta, ka Valsts valodas centrs pēdējos gados konstatējis vairāk nekā 4000 pārkāpumu, tostarp gadījumus, kad valsts valoda netiek lietota profesionālo pienākumu veikšanā. Līdz ar to secināts, ka pašreizējie sodi, kas noteikti 2020. gadā, vairs neatbilst ekonomiskajai situācijai un aktuālajai valodas politikai, tāpēc nepieciešama rīcība.
Tiktāl viss ir pareizi un apsveicami – ņemot vērā reālo situāciju, kad vairāk nekā 30 gadu pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas aizvien ikdienā jāsaskaras ar to, ka daudzi indivīdi neprasmes vai nevēlēšanās dēļ un «principa pēc» atsakās lietot valsts valodu, ir jāmaina taktika valsts valodas aizstāvībai un jāpielieto ne tikai burkāna, bet arī pātagas princips.
Tomēr joprojām aktuāls ir jautājums, vai šie grozījumi (kā daudzas citas iniciatīvas dažādās jomās) nepaliks tikai uz papīra un reālajā dzīvē nāksies secināt, ka situācija pat ar palielinātiem sodiem neuzlabojas. Būtiska ir arī vēl viena nianse – vajadzētu tomēr skaidri definēt, ka šis nosacījums attiecas ne tikai uz tiem, kuri «principa pēc» turpina uzstāt uz saziņu viņiem tik mīļajā krievu valodā, bet arī tiem citu ES un trešo valstu pilsoņiem, kuri oficiāli dzīvo un strādā Latvijā, taču nepārzina valsts valodu nekādā līmenī.
Ir vairāk nekā dīvaini, ka Latvijā par normālību tiek uzskatīts, ka jomās, kas ir tiešā saskarsmē ar klientu, strādā cilvēki, kuri sazināties valsts valodā vispār nespēj un labākajā gadījumā spēj izdvest dažus vārdus krieviski vai angliski.
Respektīvi, valsts valoda ir jāprot katram, kurš vēlas dzīvot un strādāt Latvijā. Turklāt jāprot labā sarunvalodas līmenī. Līdz ar to pātagas principu par necieņu pret valsts valodu vēlams pielietot krietni plašā «mērķa klientu» amplitūdā.

