Dienvidkorejas un ASV kopīgo militāro manevru Max Thunder dēļ, kas ir vieni no vērienīgākajiem, Ziemeļkoreja jau atsauca 16. maijā ieplānoto abu Koreju delegāciju tikšanos, kā arī lika saprast, ka ir apdraudēta 12. jūnijā Singapūrā paredzētā Ziemeļkorejas līdera Kima Čen Una un ASV prezidenta Donalda Trampa tikšanās. Atbilstīgi Ziemeļkorejas Ārlietu ministrijas oficiālajam paziņojumam tikšanos apdraud kā vērienīgie militārie manevri abu Koreju robežas otrā pusē, tā ASV vienpusējās prasības Phenjanai atteikties no kodolieročiem.
Pēdējā frāze šajā gadījumā ir ļoti svarīga, jo katra no pusēm Ziemeļkorejas gatavību runāt par Korejas pussalas denuklearizāciju acīmredzami saprot radikāli atšķirīgi. Kad abu Koreju vadītāju tikšanās laikā Kims Čen Uns paziņoja par šādu iespēju, ASV tas tika uztverts kā Phenjanas gatavība atteikties no kodolieročiem un perspektīvā arī no pārmērīgās valsts militarizācijas apmaiņā pret sankciju atcelšanu un ekonomiskajiem ieguvumiem. Varbūtējā Phenjanas piekāpšanās nekavējoties tika pasludināta par ASV uzvaru un Vašingtonas spiediena rezultātu.
Par to, kādas ir Ziemeļkorejas režīma prasības, nav nekādas oficiālas informācijas, taču tajā pašā laikā ir skaidrs, ka jau pati tēze par Korejas pussalas denuklearizāciju ilgtermiņā paredz arī Dienvidkorejā dislocēto ASV kodolieroču izvešanu.
Tieši tāpat pussalas iespējamā demilitarizācija Ziemeļkorejas versijā ar ļoti augstu ticamības pakāpi nozīmē ASV karaspēka izvešanu no Dienvidkorejas. Visbeidzot – no Vašingtonas nešaubīgi tiks pieprasītas kādas nesatricināmas garantijas, ka vienošanās, ja tādas tiks panāktas, tiešām tiks ievērotas un procesi netiks pavērsti pretējā virzienā.
Pirmajām divām prasībām no spēka pozīcijām runāt pieradušās Savienotās Valstis, pēc visa spriežot, nav gatavas vai varbūt pat vispār nav izskatījušas iespēju, ka no tām varētu tikt prasīts kaut kas vairāk par sankciju atcelšanu un ekonomisko labvēlību.
Nav skaidrības arī par garantijām Ziemeļkorejas režīmam, it īpaši ņemot vērā Trampa administrācijas rīcību attiecībā pret Irānu un iekšpolitiskās peripetijas pašās ASV. Pašreizējā prakse uzskatāmi liecina, ka nākošā ASV administrācija var viegli atteikties no savu priekšteču starptautiskajiem solījumiem, un šis fakts pavisam noteikti nevairo Phenjanas uzticību ASV. To nevairo arī Trampa neveiksmīgais izteikums, ka labs kodolatbruņošanās piemērs, pēc kura vajadzētu vadīties Ziemeļkorejai, ir Lībija. Muammara Kadāfi liktenis nepavisam nav tas ceļš, kuru vēlētos atkārtot Kims Čen Uns.
Rezultātā rodas aizvien lielāka pārliecība, ka tikšanās Singapūrā, ja tāda vispār notiks, tā arī nenovedīs pie kādiem rezultātiem ilgtermiņā, jo Vašingtona nav gatava reālām, nevis ultimatīvām sarunām ar Phenjanu. Cits jautājums jau ir, ka par varbūtējās sarunu neveiksmes un neizmantoto iespēju vaininieci nešaubīgi tiks pasludināta tieši Phenjana.
Tavs vārds