Uzmanības centrā – ASV prezidenta Donalda Trampa un Ķīnas līdera Sji Dzjiņpina, kā arī Trampa un Krievijas prezidenta Vladimira Putina gaidāmās divpusējās tikšanās. Papildu ažiotāžu rada fakts, ka abos gadījumos līdz pat pēdējam brīdim nebūs skaidrs, vai sarunas vispār notiks, un, ja jā, var tikai minēt, ar ko tās noslēgsies.
Pati svarīgākā būs ASV un Ķīnas līderu tikšanās, kas Savienotajās Valstīs tiek dēvēta par Pekinas pēdējo iespēju izvairīties no abu lielvalstu ieslīgšanas aukstajā karā.
Lai nebūtu aukstā kara, no Ķīnas tiek prasīts līdzsvarot tirdzniecības bilanci ar ASV, atvērt iekšējo tirgu ārvalstu investīcijām, atteikties no valsts atbalstītās inovāciju programmas un spert vēl virkni citu soļu, par kuriem ir skaidrs, ka Pekina tiem nepiekritīs nekādos apstākļos.
Attiecīgi arī jautājums ir nevis par to, vai starp abām lielvalstīm sāksies pilnvērtīgs aukstais karš, bet gan – kad tas sāksies.
Trampa un Dzjiņpina sarunas var gan novest pie vērienīgas konfrontācijas atlikšanas, gan kļūt par starta šāvienu grandiozai pretimstāvēšanai.
Savukārt Trampa un Putina tikšanās ir svarīga no starptautiskās drošības viedokļa. Abiem prezidentiem netrūkst aktuālās politikas jautājumu, kurus apspriest, tāpat dienaskārtībā ir nonācis līgumu par vidējā un tuvā darbības rādiusa raķešu likvidāciju, kā arī par stratēģiskā kodolbruņojuma ierobežošanu turpmākais liktenis. Ja ASV un Krievija nespēs samazināt spriedzi savstarpējās attiecībās, šie līgumi var netikt pagarināti, kas nozīmē jaunu kodolbruņošanās sacensību.
Tiesa, ASV abos gadījumos prasa līgumu pārskatīšanu tikai tām izdevīgā virzienā, un cerības uz Maskavas piekāpšanos ir tuvas nullei, arī tāpēc, ka Trampa rīcības brīvību attiecībās ar Krieviju ievērojami ierobežo viņa politiskie oponenti ASV. Tajā pašā laikā aktuālajos jautājumos ASV un Krievijas prezidenti gluži labi var atrast kādus kompromisus, cits jautājums ir, vai šīs vienošanās pēc tam tiks ievērotas.
Samitā ir gaidāma vēl virkne citu svarīgu tikšanos, bet atsevišķa uzmanība tiks pievērsta Saūda Arābijas kroņprincim Muhammedam bin Selmānam, kurš tiek uzskatīts par opozicionārā žurnālista un Rijādas kritiķa Džamala Hašogi slepkavības iniciatoru. Izrādās, ka nedz šī slepkavība, nedz fakts, ka Saūda Arābijas režīms ir viens no ļaunprātīgākajiem visu iespējamo tiesību pārkāpējiem pasaulē, nav apdraudējis prinča iespējas kļūt par nākamo karali, un Argentīnā varēs vērot, kā bin Selmāns draudzīgi sarokojas ne tikai ar Ķīnas un Krievijas, bet arī ar sevi par brīvo pasauli dēvējošo valstu līderiem.
Vienlaikus visi šie politiskie notikumi aizēno ekonomiku, kas vispār jau ir G20 samitu galvenā tēma. Savā ziņā pat simboliski, ka samits notiek Argentīnā – valstī, kura kārtējo reizi cīnās par savu ekonomisko izdzīvošanu un kurā bāzes procentu likmes šobrīd ir oficiāli augstākās pasaulē, pārsniedzot 60 procentu.
Pipars
Istoričeskijs
zvirbulēns