Iespēju logs Francijas prezidentam

Kontinentālās Eiropas abu vadošo politiķu starptautiskās diplomātiskās aktivitātes oficiāli bija saistītas ar Krievijas iespējamo iebrukumu Ukrainā un kara draudu Eiropā novēršanu, kamēr faktiski – ar Maskavas pieprasīto drošības sistēmas Eiropā pārskatīšanu. Atklāti par to runāts, protams, netiek, taču kontinentālās Eiropas galvaspilsētās ne visai tic anglosakšu apgalvojumiem par Krievijas plāniem iebrukt Ukrainā, kā arī nejūt nekādu vēlēšanos upurēties uz eiroatlantiskās solidaritātes altāra. Tā vietā Berlīnē un Parīzē, kā liecina virknes amatpersonu un ekspertu izteikumi, cer izmantot lielvaru domstarpības, lai palielinātu savu ģeopolitisko autonomiju, bet tālākā perspektīvā un veiksmīgas apstākļu sakritības gadījumā – arī atgūtu pilnīgu suverenitāti un varbūt pat kopīgiem spēkiem atgrieztos ģeopolitikas pašā augstākajā līgā.

Papildus iepriekš minētajam Makrons Francijas prezidenta vēlēšanu priekšvakarā vēl cer iegūt arī papildu punktus, uzstājoties kā kara draudu Eiropā novērsējs un visas apvienotās Eiropas līderis. Lai cik svārstīgi un savstarpēji pretrunīgi arī nebūtu Makrona iepriekšējie paziņojumi par Eiropas nākotni un Francijas vietu tajā, īstu konkurentu uz Eiropas vadošā politiķa lomu viņam vismaz šobrīd nav (lai arī Šolcam vēl ir iespējas par tādu kļūt) un Francijas prezidents steidzas izmantot pavērušos iespēju logu.

Attiecīgi, kamēr Šolcs Vašingtonā vienlaikus gan apliecināja savu uzticību eiroatlantiskajai vienotībai, gan centīgi izvairījās atbildēt uz jautājumiem par iespējamajām sankcijām pret gāzesvadu Nord Stream 2, Makrons Maskavā centās pārliecināt Krievijas prezidentu pavirzīt uz priekšu Minskas vienošanos par situācijas noregulējumu Ukrainas austrumos. Tieši konflikts Ukrainas austrumos un Kijevas, Maskavas, kā arī pēdējās atbalstīto separātistu radikāli atšķirīgais Minskas vienošanos traktējums ir galvenais no faktoriem, atsaucoties uz kuru Maskava var izšķirties par sava karaspēka ievešanu Ukrainā, un, ja Makrona virsvadībā izdosies panākt kaut vai šā konflikta pilnīgu un ilgstošu iesaldēšanu, to varēs uzskatīt par viņa panākumu.

Cits jautājums, ka šādas aktivitātes, tostarp izrādot netiešu gatavību apmaiņā apspriest ar Krieviju arī stratēģiskās drošības jautājumus un Makronam atzīstot, ka Maskavas prasības šajā ziņā nav radušās gluži tukšā vietā, ne tuvu nav tas, ko no saviem sabiedrotajiem gaida anglosakši un jo īpaši Kijeva. Attiecīgi, ja šāda līnija paliks nemainīga ilgākā laikā, tas draud ar aizvien pieaugošām pretrunām starp rietumvalstīm pašā nepiemērotākajā laikā.