Jāatgādina, ka tirdzniecības domstarpības starp ASV un Ķīnu sākās pēc tam, kad ASV prezidents Donalds Tramps parakstīja rīkojumu noteikt ievedmuitu visam ASV importētajam tēraudam un alumīnijam attiecīgi 25% un 10% apmērā. Virknes valstu gadījumā šī rīkojuma stāšanās spēkā gan tika atlikta, tomēr Ķīna šajā sarakstā netika iekļauta, kamdēļ Pekina aprīļa sākumā noteica ievedmuitu 15–25% apmērā vairākām ASV precēm, galvenokārt pārtikas produktiem, kā arī skaidri lika saprast, ka nevēlas tirdzniecības karu, taču arī nebaidās no tā.
Par to, ka nepieciešams mazināt iespaidīgo tirdzniecības deficītu ar Ķīnu, kā arī pārcelt ASV kompāniju ražotnes no Ķīnas un citām attīstības valstīm atpakaļ uz ASV, Tramps regulāri runāja vēl savas priekšvēlēšanu kampaņas laikā. Solīti gan tika nevis tirdzniecības kari, bet to vienošanos pārskatīšana, kuras Tramps un viņa atbalstītāji uzskata par ASV neizdevīgām. Šādi solījumi attiecās ne tikai uz Ķīnu, bet vēl vairākām citām valstīm, tomēr tieši Pekinai Tramps veltīja visvairāk uzmanības.
Vairākumā gadījumu ASV prezidents arī cenšas pārskatīt esošo tirdzniecības kārtību, turklāt izmantojot samērā vienkāršu taktiku – vispirms ASV tirdzniecības partneriem tiek apsolīts milzums problēmu, bet pēc tam mēģināts panākt jau mērenākas, taču vienlaikus ASV izdevīgākas vienošanās. Pēc visa spriežot, šādu taktiku mēģina piemērot arī pret Ķīnu, un ļoti ticams, ka vēl pirms gadiem pieciem tā izrādītos efektīva, jo uz eksportu orientētā Ķīna nevēlētos zaudēt tai ļoti svarīgo ASV tirgu, tomēr tagad situācija ir būtiski mainījusies.
Lai arī Ķīna joprojām ir pasaules fabrika, Pekinā ir pieņemts stratēģisks lēmums par galveno valsts ekonomikas dzinējspēku eksporta vietā padarīt iekšējo patēriņu. Savukārt politiskajā ziņā Ķīna jau ir galvenā ASV konkurente pasaules mērogā, kura piedevām vēl virza pati savu globalizācijas modeli. Pekina reāli pretendē uz pasaules nākošās lielvalsts nr. 1 lomu, un šādā situācijā tā vienkārši nevar pieņemt ultimatīvā veidā izteiktas prasības, kas nozīmē arī starptautiskās autoritātes zaudēšanu.
Atkāpties nevar arī ASV, un ne tikai tādēļ, ka Trampam ir nepieciešams kāds uzskatāms panākums, kuru nodemonstrēt saviem vēlētājiem. Atkāpšanās nozīmēs arī atzīšanos, ka ASV vairs nespēj diktēt spēles noteikumus, un tāpat būs būtisks trieciens ASV autoritātei, pat neraugoties uz faktu, ka runa ir par ekonomikas jautājumiem. Rezultātā pastāv ticama iespēja, ka domstarpības vērsīsies plašumā, un atliek vienīgi cerēt, ka konflikts nesasniegs tādus mērogus, lai Ķīna sāktu izpārdot tās rokās esošās ASV Valsts kases parādsaistības. Šāds solis būs grandiozs trieciens ne tikai ASV dolāram, bet, ņemot vērā dolāra lomu pasaules ekonomikā, arī visai pastāvošajai ekonomiskajai sistēmai.
Atvars
zvirbulēns
Dzintars