Kilbloka: Latviešu rakstnieki bestsellerus neprot uzrakstīt

Acumirklī grūti izprast jūsu emociju izvirdumu. Bet vispār varētu būt labs sākums 60. gadu hipiju esejai.

nee, tas heegs nav bestselleru autors, tas ir viirels, kura smeereejumu noteiktaa teritorijaa vareeja paardot 3000 eksemplaaru apjomaa., taatad katram 700-imtajam, bet iistie bestselleri , piem. Mein Kampf bija un paliek teicams maarketings, neviens neko jaunu nav izdomaajis un neidomaas par Balzaka kodoliigi izteikto "slava (rakstniekam) 12 000 franku par rakstiem un tuukstotis ekiju par pusdienaam (kritikjiem)".... Saderu, ka patreiz pasaulee ir vismaz 1000 lieliskas graamatas, t.i.lielaakoties neiesieti manuskripti 1 -2 eksemplaaros , ko nav lasiijushi vairaak kaa 5 cilveeki, un kuras pat taads siikstulis kaa es nopirktu par 4-5 latiem gabalaa:)) Bauriem panaivais bonitaates kriteerijs ir berelja pljaapas ,kur viirels pats sapinies vaardos parasti puulaas izsprukt ar rezigneetu purpinaashanu par kafiju ar radzinju uz terases.

uz to, kurš "par tiem kodiem" Precīzi.

Labi, ja tā, bet parasti daži lasītāji jūtas arī tie labākie rakstītāji.

Valodas izjūtu, kompozīciju var gan iemācīties, gan uzlabot, lielākajai daļai tā nav tikai dabas dota. Ne velti saka, ka labākie rakstnieki ir arī čaklākie lasītāji.

Piekrītu, jūsu piesauktās iemaņas ir pašsaprotama lieta. Bet es nerunāju par jebkādiem rakstu darbiem, es runāju par literatūru. (Gramatika, kompozīcija tiek iemācīta jau normālā pamatskolā.) Literārs darbs var būt pagalam amatierisks ar izcilām gramatikas zināšanām. Kompozīcija un izteiksmes līdzekļi gan vairāk ir talanta, mazāk tehnikas lieta. Valodas ritma izjūta - vai tad tā nenāk no talanta?

Tā nu nav ka rakstīt var jebkurš, kuram ir kaut kāds abstrakts talants vai iedvesma. Tāpat kā mākslā un mūzikā ir pamatlietas jeb 'kodi', kas ir jāapgūst, lai gara darbs nebūtu pagalam amatierisks. Tāpat kā māksliniekam ir jāzina kompozīcijas pamatprincipi, arī rakstniekam ir jāapgūst noteikts minimums - kompozīcija, gramatika, izteiksmes līdzekļi utt. pirms mesties darba izdošanas.

Jacer, ka tuvakajos gados arī Vija Kilbloka līdz Tavu ideju sapratnei izaugs, -- tāpat ka Grende/vismaz līdzīgi, kaut labāk, -- viņa pagaidām redz savu peļņu un biznesu literatūras tehnologos, ko cer leti nopirkt. Līdz saprašani, kādēļ nesanaks, būs jāaug, bet vismaz Kilblokai ši augšanas iespeja vēl nav mirusi. Tieši otrādi, lenam dzimst.

Tie autori, kuri netiek apkrāpti... tajos autoros Kilbloka, kada nu tagad ir viņai līdzīgie izdevēji, kādi mums viņi nu ir, pašļūc uz to autoru mazliet grafomaniskas komponentes, mazliet arī uz tā, ka pirmaja gramata ieguldīs arī autors pats, ģimene u.c. pamuļķi, kam naudas maz, izglītība un sapratnre -- labs, bet...bet otrajai un vēl kadai ar to izglītoto nabadzību būs tāpat ka līdz šīm -- par īsu.

Ja labs bestsellers tiek pārdots vismaz par 5 Ls X 4000 pārdoto eksemplāru = 20000 Ls. Ja autoram vajadzētu saņemt (kā tas ir civilizētā sabiedrībā) 20% no ieņemtās summas, tie būtu 4000 Ls nevis 400 Ls. Ir pamats aizdomām, ka Latvijā autori tiek apkrāpti. Nav grūti saprast kas apkrāpj.

...kura notur Latviju uz izglītības degradācijas ceļa un rakstnieces individuālo programmu ir aizguvušas no atbalstītās kundzes - miljonāres.... varbūt arī izdodas.

P.S. Par nolāpitajam drukkļudam atvainojos pusuzkartas programmatūras/softu vietā, jo qwerty nav labs datorrakstamais rīks.

Jā, un vel. Tiem, kas te skauž tos, kuri bez naudas/atbalsta, maittes, rakstīt negrib. No valodiski baleliņu mēlē spozakajām pasaules literārā mantojuma grāmatām par turpat 9 Ls vēl var ne jau Z-ABC dabūt Ingas Bērziņas 4 (!) gadus tulkoto islandiešu Hravnkela Freijgodes sāgu, ar Ku nuta Skujenieka un Ulda Bērziņa rakstītiem, azartiskiem un goddevīgiem prieks- un pakaļvārdiem, ar norvēģu u.c. ziemeļnieku literatūras dižspecālistu skaidrojumiem, informaciju -- tikpat gariem, cik saga īsa, -- ap 60 lpp. pret apmeram tikpat lielas kabatas formata lappusītes. Ingai Berzinai, ilgi ieprieks troļļos macoties, no senislandiešu valodas tulkojot, vajadzēja tos 4 gadus, pa to laiku viņu baroja gan pasas macības un darbs Norveģijā, gan Ziemeļvalstu ministru padomes atbalsts grāmateles izdošanā -- stutēsanā ar to pašu nozēlojamo naudu. Vēl 1 bāleliņu nelaime, -- Latvija to neizķers, jo tas gramateles pat (!) lasīšana un -- vēl sliktāk! -- lasītgribesana prasa izglītību. Izglītību, kas rosina meklet un saprast tādu literatūru, kas ir pasaules kultūras mantojums. "Kas no visa tā?", ka Imanytam Ziedonim. Lasāmvielas piedāvājuma ir vajadzīgs, tomer./visticamak, pilns spektrs un ta spektrs ir jaapdrošina ne tikai ar naudu, bet arī ar sistēmisku saprašanu. Lai saprašana rastos, progresējusi, kaut mazliet, Kolbloka tomēr labāka par diez vai progresētspējīgu kultministri Akantjevu-Jaunzemi-Grendi, kas tik spītīga un vaja, ka viena nedēļa no alķīmiska bizneskouča un jauniešu bībelnieka Martonsona aizlec līdz Platonam nedēļu vēlak. Kamer nav zinams, kur leks kultministre haotiska, paldies vismaz Kiklblokai. Varbūt iesāktā saruna ar laiku kaut ko arī labu izperēs. Vienam gan vakjadzētu būt skaidram. Princips "labi, daudz, tūlīt, ilgi un PAR VELTI" nevar būt rezultatīvs kulturas ilgtspējīgai attīstībai pat viena atsevišķā literatūriņā un maksliņā. No katra viegli paceļama sūdiņa pīradziņu neizcepsi. Ja izcepsi vienu, lai izvairītos no bada naves, vienalga, nepietiks.

Kad Vijastante/Z-ABC uztaisa visdusmēra konkursiņu ar mazam balvinām un termiņu pec dažieme menešiem, nav citu cerību, ka saskries tikai mazi rakstītājiņi ar maziem stāstiņiem -- kārtējās ik-Stenetajas un ruksānīšas. Un diez vai kaut ko jaunu atstieps. Lielakam balvinam Vijastantei i skopums par lielu, i operatīvās santīmu rezerves par mazu, -- a ko nu! Vijaskundz, iespejams, der paprovēt mazliet citu recepti! Ta gan ilgaka cepsanai, tā deretu krasnī cepšanai, karīgā čuguna pīlē, ne uz alumīnus pannas par LV rubli no Gerkene izslaucītam vacu noliktavām. Tādēl ar vienas Kilblokas nu jau progresējušo labo gribu būs "par īsu". Sieviešu literatūru cep sievisķi un meitentiņi, rediģē atlikušie sievišķi -- redaktores... :) Puisus un večus klat nedabusiet, -- brūte nesponsorēs brūtgana rakstniecību ka var atļauties Ščipčinskis no peļņas politreklāma, lai Dace Rukšāne pamestu zurnala redaktores nu jau vāji apmaksāto algasvietu. Nav mums brūtu/brūšu tādu! A 1 no receptem arvien tepat... Tagadējos konkursos pietrukst viena starpposma, -- nav iesanas neartos laukos, kur Kverneland dārgu arklu, protams, vajag. Pirms laba laika bija viens pats precedents. Viens paķu izdevums sadomaja copmaņu un medniekstastu -- vīrišķīgo tēmu -- konkursu uzrīkot. Paķu veči, kam runasvaloda un pieredze, pateica, -- ja varētu dabūt plinti, būtu verts rakstīt. Tiktāl smiekligi, vai ne?! 1993. gadā "Lauku Avīze" tiesam nopirka trīs copmanbalvu komplektus copmanstastiem un 3 plintes -- medniekstāstu autoriem. Bija Krsutionam ko drukāt vairakkart, par pietiekami dargu, reālistisku cenu rakstīja jauns un vecs, sievietes un vīriešī, visu vecumu grupas, gan diletanti amatieri, kuri nekad nebija rakstijuši, gan dažas vēlak makslīgi uzpuletas zvaigznes! Medniekstastos pirmās 2 vietas bija diviem lauku papiem no tālu lauku krūmiem! Un tikai trešā, aiz tiem lauku večiem, kas siekala uz reālu sauja mu stobru bija iedarbīga... tikai tresā bij vēlāk popularā Latvijas tagdējā eksportsieva Laima Muktupāvela. Valodas un izteiksmes diletantisma tai konkursa nebija, literari konsulteja "Karoga" konsultante Aija Lāce, un izrādījas, ka it ka mazskolotajiem copmaņiem un mezagaļas savejiem, savu kartupeļu paķiskajiem aizstāvetajiem ar bisi ir tik dzīva un forsa valoda, un paķi atr prieku lasija par citu pāķu tiešām sulīgajiem piedzīvojumiem. Kas no tā? Vajadzīgi rakstītspējīgo galvu mednieki! Jāiet pie Latvija atlikušajiem cilvekiem, jasaoz rakstitspejigas lauku mammeles, onkas, valoda bagatas talu lauku bezdarbnieces i skuķi, i jaunie sievišķi, kas vēl tepat, -- kad sportam vajag jaunu gaļu, treneri brauc pa provinces skolām. Interneta laikos nekur nav jabrauc! Pat e-vide, dazādas vietnēs labs selkcionars pamanīs valodas izteiksmes talantus, un -- tad ar konsultacijam, iedrošinašanu un, protams, iztikas/ne pārēšanās (!) cerībam būs iespeja uz kaut ko ceret, kamer bestsellerus nemaca konstruet skola ka bernudarza lego. Visvienkašakja portala draugiem dienasgramatas, vceļojumu aprakstos acīgs treneris atradīs potencialus talantus, tie talanti jau tur tagad ir, -- bļin, pa"koučot" tos talantus vajag. Vijastant/Kilblokas kundz, vēl variants, -- uzsediniet kadu potenciālu talantu uz astes tam pašam Marim Oltem, kam ikdiena 3 berni jābaro un telkevīzija jataisa un pats sis nesaks rakstīt, bet vidē, kur vins grozās ir daudz sulīgu personību, kas runa ar šovmeni Olti kā personību, -- lai tads piemeletais talants sreibe augsa bestsellera iespeju par iztikas naudu, un, ja sanāk, priekšā mazleit neaizsniedzami copes aukla pakariet lielaku pīradzinu -- apetītes uzyturesanai, bada sajutas rosinasanai, centības stimulesanai. Tepat, Latvija, ir pietiekami daudz ka interesanta, ko lasosa publika lasītu, bet uz turieni komnandējumos ka meza uz izdzīvosanu kads talantīgs badainais ik pa laikam jaiemet. Pati zināt, Vija, to sauc par selekciju. Var jau izspragt pa vertīgam kartejam skuķim no mazpilsētu un Rīgas birojzurku kantoriem ka tīrradnis, bet bez pamatoti lielam cerībam. Jaar un jaecē vecas, mazliet aizmirstas atmatiņas, -- maz ticams, ka pec Kilblokas kundzes vēlmes atnāks uzreiz jauns Hemongvejs un tā-a-adu bestselleru uzpogas, ka uzreiz Kilbloka vares uzcelt vel vienu māju, bet jaunais supertalants par pirmo honoreju -- nopirkt lietotu žiguli. Un -- ne jau 1 Kilbloka pie vainas, bet godprata progrēsjušajai Kilblokai nespēs palīdzēt latvju izdveju kolegis, kurš, atkartojot Belsevicas Billes tiražu, pameģinaja Tautas dzejnieci par parsimt latiem piesņākt. Tam zellim gan vairs, nu jau ka latvju izdveju daļai, līdz mūza beigam neviens neuzticēsies nopietni, -- par mazu konkurence arī turīgos izdevejos.

Vija Kilbloka un Viedoklis, -- iespējams kaut kas no patiesības ir pa vidu Jūsu abu taisnībām. Vija ilgus gadus pelnīja, no ārzemniekiem nopērkot par lētu naudu gatavus maketus, ilustrācijas un, maksājot tulkotajām mazāk nekā vietējam -- vai oriģinala! -- autoram, biznesam logiska veidā attīstīja savu saimniecību. Tiktāl labi. Vijastante izlikās par beigtu, kad Viedoklis piemineja Vijastantes "fotalbūmus", -- lai apmierinātu savu ego, Vijastante pameģinaja pozicioneties kā miljonare/izdevēja/fotografe, -- uz sava kantora papīra atgriezumiem iespiežot savus autordarbus: bestselleri taču nenotika, -- mazliet paedusi uz kadu laiku bija pasapziņa. Toties laba pieredze un labi, ka mazliet apdomājusies. Viedoklim sava taisnība arī par to, ka pie lubeņlasītāju lumpena pievilkt grāmatniecību ir degradacija, -- kad Vijastantei labi zināmajā padomju laikā rakstniekus un poetus stutēja, bija vesels bars drukatu un apmaksatu, toties nelasītu, konjunktūras rakstnieku un poetu, -- toties no tā bara ne jau gadījuma, bet likumsakarības dēļ, dēļ evolūcijas kategoriskā imperatīva dēļ izsprāga gan Regīna Ezera, gan Ojars Vacietis, gan Imants Ziedonis! Tatad -- neliela sauiņa tīrradņu pēc/cauri parskalotam rūdas tonnām. Ta, protams, nav mūsdienīga izeja. Tepat blakus ir ma-a-azliet citāda recepte. Daudzi krekšķ un šķauda, ka daudz te babisku nabas kasītaju blatņicu un šļiherētaju literaturas, -- autorītes, no kurām izkrukī vietejās literāras popzvaigznītes: tās pasas ikstenas un rukšanes, no kurām tikko ikstena babiskā brutalitate bļaurīja uz "kultministri", kas sev veda līdzi neiroling-vistiskas programmesanas kouču. Cik bija to, kam dūša pateikt, ka abas viena para zābaki?! Ka pietrūkst lasāma piedāvajumā? Zemes un asfalta tuvuma! Kad uz UK aizbrauca macīties tas mazais Rugēns, kurš tagad Vilis Lācītis ar savu stroiku, puika piebrauca pie dzīves un uzrakstija, -- vinu taču lasija, par viņu runa vēļ arvien, kaut ne jau Berelis viņu īpaši elitari slavēs!

Pievienojos Grrr jautājumiem un sen visiem zināmajai atziņai par karteļveidīgo sadarbību starp mācību literatūras ražotājiem un akceptētājiem. Šajā visai negodīgaja sadarbībā sakņojas izglītības programmu nemitīgā plosīšana. Kilblokas k-dzes smieklīgais taisnošanās komentārs to apliecina pēc būtības. Vai nevar atrast veidu, kā apmierināt biznesa ambīcijas bez apšaubāmas nepieciešamības mācību grāmatām un samērā bezgaumīgas daiļliteratūras tiražēšanas.

Mācību grāmatas mainās tad, kad tiek mainīti standarti - programmas, stundu skaits, priekšmetu mācīšana noteiktās klasēs. Jautājumi ir jāuzdod skolotājam nevis autoram. Autori patiešām cieši sadrbojas ar izdevējiem, jo tā ir izdošanas būtība, bet ierēdņi neko nepasūta un nesavāc, tikai pēc recenzentu atzinuma, apstiprina grāmatu atbilstību izglītības standartam. Nezinu, vai kļuva skaidrāks, bet es centos atbildēt pēc būtības :)