Latvija sekos Sibīrijas ciemata paraugam?

Izrādās, Krievijas Sibīrijas federālā apgabala Altaja novadā esošajā ciemā Boļšaja Tihaja jau divus mēnešus bērniem nav iespēju apmeklēt skolu, jo pēdējā vēl tur strādājošā skolotāja darbu uzteikusi un aizbraukusi uz Vāciju. Viss. Vietējās vietvaras vadītājs rosinājis iedzīvotājiem problēmu risināt saviem spēkiem – meklēt skolotājus pašiem. Skarbi, taču vienlaikus kaut kā nedaudz atgādina varas attieksmi pret iedzīvotājiem reģionos arī Latvijā.

Aizvien arī mūsdienu gana attīstītajā Latvijā, kuras teritorija ir nesalīdzināmi mazāka par Krieviju, vērojamas netaisnīgi milzīgas atšķirības starp lielajiem ekonomiskajiem centriem un jau gadiem novārtā pamestiem klusākiem reģioniem, būtībā samērā mazapdzīvotām lauku teritorijām. Domājams, ikviens, kurš biežāk vai retāk mēdz aizbraukt uz dziļākiem laukiem, pats uz savas ādas pārliecinājies, ka laikā, kad Rīgā jau aktīvi runā par 5G tehnoloģiju ienākšanu un veic pirmos testus, ciemos pie lauku radiem nereti nākas meklēt tuvāko pauguru, lai savā mobilajā viedtālrunī noķertu kaut minimālu signālu. Nemaz nerunājot par kvalitatīva interneta vai televīzijas pieejamību (par konkurenci aizmirstiet!). Un te nav runas par dziļiem laukiem kaut kur tālā pierobežā. Šādas situācijas vērojamas daudzviet Latvijā.

Protams, komunikāciju joma ir privātā biznesa lauciņš, kas nozīmē – privātais investēs tur, kur saprātīgā termiņā atpelnīs ieguldīto naudu.

Tomēr nešķiet pareizi, ka valstij īsti neinteresē, ka daļa reģionu iedzīvotāju pat XXI gadsimtā spiesti samierināties ar tādu tehnoloģiju pieejamības kvalitāti kā pirms 10–20 gadiem vai vispār bez tām.

Var, protams, iztikt arī bez interneta – ja gribi baudīt neskartu dabu, tad baudi un nesēdi telefonā. Taču tāda pati situācija ir arī ar pārējo ikdienu reģionos – autoceļi nebaudāmi, skolas panīkušas, sabiedriskais transports vietām beidzis savus reisus pirms gadiem pieciem, ģimenes ārsta prakse arī nav gluži 5–10 kilometru attālumā. Pazīstot daudzus reģionu cilvēkus, nojaušams, ka viņi jau sen ar to rēķinās un kopīgiem spēkiem izdzīvos arī turpmāk – par spīti politiķiem.

Taču nožēlojami, ka politiķi aiz skaļiem saukļiem par zaļo domāšanu, efektivizāciju, reformēšanu gaišās nākotnes vārdā un sabiedrības regulāru kaunināšanu par nevēlēšanos izprast "reālās budžeta iespējas" patiesībā slēpj tieši savu nespēju domāt ilgtermiņā, jēgpilni un sistēmiski. Domāt ne tikai par Rīgu aiz sava labi iekārtotā kabineta loga, bet arī par tiem tūkstošiem cilvēku, kuri reģionos strādā, veido ģimenes, savās dzimtas mājās uztur latviskumu. Un beigu beigās – ar savu darbu nodrošina ēdienu uz politiķu pusdienu galda.

Var, protams, aicināt visus pārsēsties sabiedriskajā transportā un braukt zaļi. Bet nevar cilvēks to izdarīt, ja viņam tuvāko 15 kilometru rādiusā tāda vienkārši nav. Šķiet, kaut kas mūsu valstī tomēr nenotiek pareizi. Un te ir runa par valsts pārvaldi.