Ar atbilstīgu paziņojumu Fidans nāca klajā vizītes laikā Ķīnā, tostarp norādot, ka Ankara uzskata BRICS par labu alternatīvu Eiropas Savienībai (ES), kā arī uzsverot Turcijas ģeostratēģiskā stāvokļa un plašo tirdzniecības sakaru esošo un potenciālo nozīmīgumu apvienībai. Katram gadījumam (lai BRICS vadošajām valstīm nerastos lieki jautājumi) no Ankaras puses sinhroni izskanēja paziņojums, ka tādas Turcijas, kura nespētu izstrādāt savu, neatkarīgu starptautisko stratēģiju, vairāk nav. Kas, ņemot vērā visu kontekstu, bija viennozīmīgs mājiens, ka rietumvalstu, un jo īpaši NATO, vērstās aktivitātēs pret BRICS valstīm Ankara neiesaistīsies.
Vienlaikus Ķīnā un Krievijā (kas abas ir toņa noteicējas BRICS) reakcija uz šiem vārdiem ir gana rezervēta. Oficiālās Ankaras iemīļotā politika ir skaļu paziņojumu izplatīšana, pārmaiņus solot savu draudzību atšķirīgām ģeopolitiskajām nometnēm, kamēr realitātē solījumi tiek izmantoti tikai dividenžu vai priekšrocību iegūšanai. Tajā skaitā ne tikai starptautiskajā politikā un ekonomikā, bet arī valsts iekšpolitikā.
Šā iemesla dēļ reakcija tad arī ir piesardzīga, jo nav skaidrs, vai Ankara tiešām ir pieņēmusi stratēģisku lēmumu vai arī vienkārši cer, ka tās vēstījumi, piemēram, ļaus Turcijai palielināt starpnieces lomu starptautiskajā tirdzniecībā, jo īpaši ar energoresursiem. Cits rezervētās attieksmes iemesls ir, ka gatavību pievienoties BRICS (kurā kopš šā gada sākuma ir vairs ne piecas, bet deviņas valstis), turklāt šo nodomu pamatojot nevis ar skaļām deklarācijām, bet reāliem darbiem, ir paudušas vēl vairāk par 30 pasaules valstīm. Attiecīgi arī no Ankaras tiek gaidīti nevis paziņojumi, bet reāli piedāvājumi, oficiāli dokumenti u. c. Kādus pagaidām neviens nav redzējis.
Jebkurā gadījumā tikai laiks viesīs skaidrību par Turcijas reālajiem plāniem attiecībā uz dalību BRICS. Cits jautājums, ka šādu vēlmju paušana (neatkarīgi no tā, kamdēļ tās izskanējušas) uzskatāmi liecina par to, ko rietumvalstis cenšas ignorēt. Proti, ka BRICS un citas nerietumu organizācijas soli pa solim palielina savu ietekmi globālā mērogā, kas padara tās aizvien pievilcīgākas vairs ne tikai globālo dienvidu, bet arī Rietumiem tuvām valstīm. Strausa politika šajā ziņā sola tikai šīs pievilcības tālāku pieaugumu.