Nav ekonomiska pamata

Desmitgade vēstures ziņā nav ilgs laiks, taču šķietami pietiekams, lai varētu izvērtēt potenciālos ieguvumus un zaudējumus. Iespējams, labs izvērtēšanas kritērijs iepriekšējo konsolidācijas pasākumu veikšanā – šajā gadījumā lielāku pašvaldību veidošanā – varētu būt iedzīvotāju skaita izmaiņas brīdī, kad valsts ekonomiskā situācija pasliktinās. Protams, ir vispār zināms, ka Latvijā ir negatīvs iedzīvotāju dabiskais pieaugums, taču Centrālajā statistikas pārvaldē ir pieejami arī migrācijas dati, piemēram, migrācijas saldo dažādās apdzīvotās vietās, un, ja paraugās uz tiem,

iepriekšējā reforma nav zīmējama pārāk glaimojošās krāsās un rada šaubas arī par nākamās sociālekonomisko atdevi.

Ņemsim par piemēru reģiona centrā esošu un samērā lielu pašvaldību – Kuldīgas novadu. Tieši pirms reformas – 2009. gada sākumā – tajā dzīvoja 26 065 iedzīvotāji, bet tā gada migrācijas saldo novadam bija mīnus 483. Tātad gada laikā novads bija zaudējis 1,85% iedzīvotāju tikai uz aizbraukšanas rēķina vien. Tā gada aizbraukušo skaits bija gandrīz astoņas reizes lielāks, nekā novads zaudēja, iedzīvotājiem mazāk piedzimstot nekā nomirstot. Nākamajā gadā (2010. g.) migrācijas rādītāji ir vēl sliktāki, negatīvajam saldo sasniedzot 494. Tādējādi, iedzīvotājiem vairāk aizbraucot nekā atbraucot, novada iedzīvotāju skaits kritās vēl par 1,94%. Šie skaitļi ir ievērojami sliktāki nekā, piemēram, Balvu novadam, kur objektīvu ģeogrāfisko apstākļu dēļ veicināt jaunu investīciju ienākšanu un ekonomisko labklājību ir krietni vien sarežģītāk.

Migrācijas dati uzskatāmi apliecina, ka teritoriālā reforma nav panaceja reģionālo sociālekonomisko problēmu risinājumam. Arī pašas Kuldīgas pilsētas kā novada centra iedzīvotāju skaits desmit gadu laikā no 2008. gada sākuma līdz 2018. gada sākumam ir sarucis gandrīz par 15%. Tā savukārt ir norāde, ka iedzīvotāju noturēšanai un ekonomiskās attīstības veicināšanai reģionos galvenais nav kaut ko ātri sazīmēt kartē un mēģināt ietaupīt uz dažu administrācijas darbinieku rēķina, bet gan radīt darba vietas. Taču tas nesokas ne jau tāpēc, ka ir "raiba" novadu karte, bet gan tāpēc, ka trūkst atbilstošu valsts nozīmes ceļu, ir mainīga nodokļu sistēma un bažas par tiesiskumu.

Pašreizējo reformu var vērtēt kā teritoriju apvienošanu, kas sevī diemžēl neietver reģionu ekonomikas attīstības plānu, veicinot kārtējo aizbraukšanu brīdi, kad pasauli piemeklēs jauna finanšu krīze.