Riekstiņa: Tracis ap mūsu šprotēm. Jau kārtējo reizi

Galu galā šprotes no savām pozīcijām nav atkāpušās, un par šī Latvijas ražojuma nozīmību liecina gan lobēšana par labu īpašas atrunas iekļaušanai Eiropas Komisijas regulā, gan fakts, ka šprotu tirdzniecību Krievijā embargo nesagrāva.Nesen šprotes atkal nonāca sabiedrības uzmanības lokā saistībā ar zivrūpniecības nozares pārstāvju izteikumiem, ka šprotu kravas sagatavotas eksportam uz Ķīnu, bet joprojām atrodas Latvijā, jo starpvalstu līmenī nav sakārtoti nepieciešamie dokumenti. "Vajadzīgais sertifikāts ir, pagarinātā līguma - nav," aģentūrai LETA sacīja Latvijas Zivrūpnieku savienības prezidents Didzis Šmits. Vainota tika Ārlietu ministrija (ĀM), kas savu vainu noliedza. Atbildība pārvēlās uz Zemkopības ministriju un tālāk - uz Pārtikas un veterināro dienestu (PVD). Izrādījās, problēma nav vis nepagarināts līgums, bet, pēc PVD Dienai teiktā, tas, ka Ķīna mainījusi nepieciešamo sertifikātu formu un nav Latviju par to informējusi, turklāt informācija par izmaiņām publiski neesot pieejama.Lai piedod PVD, bet arguments "Ķīna neinformēja" izklausās nenopietni. Vienoties ar atbildīgajām institūcijām, ka tās atsūtīs e-pastus par jaunām prasībām, XXI gadsimtā ir ikdienišķa lieta, pat ja jāsazinās ar valsti, kas atrodas daudzu tūkstošu kilometru attālumā. Protams, var būt, ka tiešām pie vainas ir Ķīna, kura Latviju turēja neziņā, apstiprinot uzņēmēju vidū populāro apgalvojumu, ka Austrumi ir ne tikai smalka, bet arī sarežģīta vide.Konkrētajā gadījumā gan diskutabli vērtējami arī Zivrūpnieku savienības pārmetumi ĀM, jo pirms nākšanas klajā ar publisku kritiku varēja noskaidrot, kura ministrija (vai ar kuru ministriju saistītā iestāde) par situāciju ir atbildīga. Ja nenoskaidroja šādu faktu, rodas pamats šaubām - varbūt arī paši uzņēmēji un nozaru organizācijas ne vienmēr noskaidro visu par tiem dokumentiem, kuru izpētīšana ir pašu ražotāju atbildība.Tomēr nevar noliegt - bieži tikai ar skaļiem paziņojumiem, ka valsts iestāžu kūtruma, tālredzības trūkuma vai pārāk lielas noslodzes dēļ uzņēmumi cieš finansiālus zaudējumus, (un, domājot ilgtermiņā, zaudējumus negūtu nodokļu veidā cieš arī valsts), var problēmai piesaistīt uzmanību un panākt, lai tā tiktu atrisināta. Jācer, ka šajā gadījumā zivrūpnieku skaļi paustais sašutums palīdzēs Latvijas šprotēm jau drīzumā nonākt Ķīnā, jo būs sakārtoti nepieciešamie dokumenti.Eksporta loma kopējā Latvijas ekonomikas ainā ir būtiska. Uz iekšējo patēriņu, respektīvi, uz mūsu valsts iedzīvotāju tēriņiem, vien ekonomika nevar balstīties, tāpēc gribas ideālistiski ticēt, ka ikviena valsts institūcija, kuras atbildības lokā ir jautājumi, kas saistīti ar Latvijas preču un pakalpojumu pārdošanu ārvalstu tirgos, savus pienākumus paveiks pēc vislabākās sirdsapziņas.