Var atbalstīt, var neatbalstīt Stambulas konvenciju, bet apgalvot, ka nekad nebūs vajadzīgs kādas valsts iestādes, nevalstiskās organizācijas vai pat sabiedrības atbalsts, ir pārspīlēts naivums. Nav runa tikai par to tēmu loku, kuru ietver slavenā konvencija, bet vispār par domāšanas veidu.
Gan Latvijā, gan citur pasaulē esam redzējuši daudz tādu gadījumu, kad finansiālas grūtības, veselības problēmas vai citas likstas piemeklē arī tādus cilvēkus, kuri sev izveidojuši ietekmīga, bagāta un visās jomās veiksmīga uzvarētāja tēlu. Turklāt arī tie cilvēki, kuri sevi uzskata par daļu no elites jeb sabiedrības krējuma, var kļūt par nelikumību upuriem.
Problēma ir tā, ka mums Latvijā, paziņojot par kādu diskutablu situāciju valsts institūcijām, ne vienmēr ir skaidrs, kāda būs reakcija.
Tā, piemēram, nesen kāda paziņa pauda bažas par to, ka pamanījusi, ka senas ēkas atjaunošanas darbi norit ar visai zemu darba kultūras līmeni un, iespējams, arī neievērojot darba drošības nianses. Protams, cilvēks, kurš nav darba aizsardzības speciālists, nevar precīzi noteikt – ir pārkāpums vai nav. Iespējams, pareizā rīcība būtu nofotografēt un nofilmēt ēkas atjaunošanas gaitu un nosūtīt Valsts darba inspekcijai, lai pēta un vērtē. Tāpat arī varbūt par latviešu valodā gandrīz nerunājošiem un svešvalodas maz pārvaldošiem indivīdiem (strādniekiem, taksistiem un tamlīdzīgi) būtu jāinformē pašvaldības amatpersonas. Kas zina, varbūt tiešām dokumenti nav sakārtoti atbilstoši Latvijas normatīvo dokumentu prasībām.
Taču ir dzirdēts arī tāds viedoklis, ka par problēmām vēstīt nav vērts, jo tikai tiks iztērēts laiks, būs paaugstināts stress un trauksmes cēlāja reputācija. Mēdzot gadīties arī tā, ka personai, kas ziņojusi par agresīviem līdzcilvēku strīdiem, pārmetumus izsaka visas konfliktā iesaistītās personas, bet paldies par iesaistīšanos nepasaka neviens.
Protams, valsts iestādes nekritiski ticēt katrai sūdzībai arī nedrīkst. Cits par citu oficiālajiem dienestiem sūdzēties, pārspīlējot problēmas nopietnību, var konkurējoši uzņēmēji un citi savstarpējās ķildās iesaistīti indivīdi.
Gadās arī, ka problēma tiek pārvērsta par farsu, piemēram, pārspīlējot prasības pēc naktsmiera, jo saprotams, ka visa dzīve pilsētās un laukos nakts stundās apstāties nevar.
Tomēr, ja vēstīšana par problēmām valsts institūcijām būtu labāk sakārtota, tad retāk vajadzētu aktualizēt papildu dokumentus, to vidū konvencijas.