Kā eksperiments šāda iniciatīva, protams, vērtējama pozitīvi. Tomēr gribētos, lai paralēli notiek arī paliekošākas izmaiņas vietās, kur jau tagad skaidrs, ka esošā kārtība ir nepilnīga.
Piemēram, K. Barona ielā. Kad to tikai sāka pārbūvēt, pilsētas vadība iezīmēja skaistu nākotnes ainu par ielu, kurā pārvietosies pamatā vienīgi tramvajs, velosipēdi un (pa ietvi) gājēji. Ielu, kuras malās būs daudzas āra kafejnīcas, apstādījumi, atpūtas vietas utt. Maz kas no tā ir redzams realitātē. Kopš bruģējums gludāks, šķiet, vairāk šo ielu izmanto caurbraucošais autotransports, kā dēļ ar velosipēdu pārvietoties nemaz tik droši nav. Ietves šur tur ir kļuvušas šaurākas, jo uz tā rēķina izveidotas autostāvvietas, kā arī reklāmas stendi un dažāda pielietojuma stabi. Mēģinājumi ielu apzaļumot cietuši neveiksmi.
Vēl būdams pilsētas vadībā, iepriekšējais Rīgas mērs Nils Ušakovs man reiz vienā intervijā apliecināja apņemšanos K. Barona ielā izvietot "ķieģeļus" – ceļa zīmi "Iebraukt aizliegts". Tālāk par labiem nodomiem, kā varam pārliecināties, nav tikts. Bet tieši šī iela būtu daudz labāks piemērs radikālāku satiksmes ierobežojumu ietekmes uz pilsētvidi novērtēšanai nekā īslaicīga kādas ielas posmu slēgšana autosatiksmei, kā nu iecerēts. Jāņem taču vērā, ka vienas dienas dēļ uzņēmēji nebūs gatavi investēt līdzekļus āra tirdzniecības vietu izveidei, bet pavisam citādi būtu, ja kāda iela pastāvīgi būtu veidota gājējiem draudzīga.
Tāpat diemžēl nav turpināta velojoslu tīklojuma izveide pilsētas centra ielās, lai cilvēki vēl vairāk būtu motivēti ikdienas gaitās doties ar divriteņiem, parastajiem vai elektroskūteriem un citiem līdzīgiem individuālajiem pārvietošanās līdzekļiem, vienlaikus gan neapdraudot gājējus, gan neradot lieku stresu autovadītājiem. Šādas infrastruktūras pilnveidošana tieši pilsētas centrā, tajā skaitā Brīvības ielā, būtu tas, ko jau drīzā nākotnē gribētos sagaidīt no pašvaldības.
Protams, var jau atrunāties, ka veloceļus būvēt tagad nevar, jo tad mazāk vietas būtu autotransportam, kam, ņemot vērā Rail Baltica būvdarbus, tuvākajos gados tāpat būs ierobežojumi, taču pretrunas te nav – jo ērtāka būs arī tieši šajā periodā pārvietošanās ar velosipēdiem, skūteriem u. tml., jo mazāka būs motivācija braukt ar auto un līdz ar to mazāki būs sastrēgumi. Tātad, apkopojot minēto, gribas uzsvērt, ka ikmēneša akcijas, protams, ir laba lieta, taču tās nerisina transporta problēmas pēc būtības un ikdienā. Drīzāk pašvaldības uzmanība būtu veltāma pastāvīgiem satiksmes uzlabojumiem, kas vērsti arī uz to, lai mazinātu autotransporta klātbūtni pilsētas centrā, vienlaikus centru padarot draudzīgāku tiem, kas pārvietojas videi draudzīgākā veidā.
P
Pareizaisvirsraksts