Tostarp virkne ietekmīgu plašsaziņas līdzekļu ir veltījuši publikācijas jautājumam par to, kas varētu būt galvenie ieguvēji un zaudētāji pēc ASV notikušajām vēlēšanām. Ieguvēju sarakstā kā pirmie gandrīz nemainīgi tiek minēti dažādi Eiropas labējie politiskie spēki un līderi, pirmkārt jau Ungārijas premjerministrs Viktors Orbāns un viņa Itālijas kolēģe Džordžija Meloni.
Interesanti – lai arī parasti Trampam draudzīgi noskaņotie Eiropas politiķi pēc inerces tiek dēvēti par labējiem populistiem vai arī citos vēl mazāk glaimojošos vārdos, netrūkst arī gadījumu, kad izskan šīs labējo internacionāles pašnosaukums – nacionālkonservatīvie. Tas acīmredzami ir solis pretim sava veida tabu likvidēšanai, jo līdz šim t. s. Mainstream prese centīgi izvairījās no šā nosaukuma pieminēšanas, kas abos gadījumos nav pārsteidzoši, jo tas, ko mēs saucam par "trampismu", pēc savas būtības ir jaunais amerikāņu nacionālkonservatīvisms, bet Trampa tuvākie līdzgaitnieki un ideologi ir daudz darījuši, lai šis jauno labējo politiskās domas virziens tiktu sakārtots, attīstīts un arī internacionalizēts. Kā arī padarīts saprotams vēlētājiem.
Rezultātā nacionālkonservatīvajiem jeb vienkārši natkoniem ir kā savas domnīcas (galvenā ir Edmunda Bērka fonds), intelektuāļi un starptautiskie klubi, tā arī viss pārējais, kas piederas nopietnai politiskai kustībai, kurā Trampam, pat neraugoties uz to, ka viņš ne tuvu nav pirmais natkons, ir atvēlēta sava veida patriarha un ledlauža loma. Klasiskajiem labējiem, pat ja viņi arī sevi dēvē par nacionālkonservatīvajiem, šajā klubā vieta tikmēr ir atvēlēta labākajā gadījumā otrajā ešelonā. Šie politiskie spēki natkonu acīs ir pārāk sistēmiski, pārāk liberāli u. c.
Lai vai kā, līdz ar Trampa ienākšanu Baltajā namā jūtamas izmaiņas ar gana augstu ticamības pakāpi piedzīvos arī virknes Eiropas politisko spēku un līderu statuss. Galvenais triumfators šobrīd, protams, ir Viktors Orbāns, taču perspektīvā ir gaidāms, ka arī virknei līdzīgi domājošo līderu un spēku (Alternatīvai Vācijai, Austrijas Brīvības partijai u. c.) Trampa uzvara pavērs durvis uz dalību valdībās un amatiem, kam ar laiku vajadzētu atsaukties arī uz apvienotās Eiropas kopējo politiku.