Trešā ceļa meklējumi konfliktam Ukrainā

Karadarbība ar lielāku vai mazāku intensitāti šajā reģionā turpinās kopš 2014. gada maija. Pat neraugoties uz oficiālo pamieru, šajā konfliktā dzīvību zaudējuši vismaz desmit tūkstoši cilvēku. Apstiprinātas tā dēvētās Minskas vienošanās jeb ceļa karte konflikta noregulēšanai, taču tā vienīgais vērā ņemamais rezultāts ir liela mēroga militāro operāciju pārtraukšana. Citādi vienošanās izpildes termiņi sen aiz muguras, un skaidrs, ka apņemšanos īstenošana pārskatāmā nākotnē nav iespējama.

Kā Ukrainai, tā separātistiem, aiz kuriem stāv Krievija, ir katram savs dokumenta traktējums un radikāli atšķirīgi priekšstati par konflikta risināšanas gaitu un tā iznākumu. Protams, vienprātības šajos jautājumos nav nedz vienā, nedz otrā pusē, taču Maskavas vīzijās separātistiem visbiežāk tiek atvēlēta reģiona vieta ar plašu autonomiju federatīvas Ukrainas sastāvā. Tas nozīmē, ka separātistiem virknē jomu tiktu piešķirtas veto tiesības un Ukraina bez Maskavas piekrišanas nevarētu pieņemt stratēģiski svarīgus lēmumus. Šī iemesla dēļ Kijevā Ukrainu redz tikai kā unitāru un Eiropas virzienā ejošu valsti, bet federalizācija tiek uztverta kā nacionālā katastrofa.

Līdzīga veida pretrunas pastāv tik daudzos jautājumos, ka par reālām parasti tiek uzskatītas tikai divas izejas no situācijas – vai nu reģiona atgūšana ar militāru spēku, vai atteikšanās no tā, turklāt abi risinājumi Kijevai ir vienlīdz slikti. Pateicoties Krievijas ieroču un bruņojuma piegādēm, instruktoriem utt., Ukrainas armijas karadarbība pret separātistiem var viegli pārtapt par katastrofu, it īpaši paturot prātā iespēju, ka karadarbībā var iesaistīties Krievijas bruņotie spēki. Savukārt atteikšanās no kontroles pār Donbasu liks ukraiņiem uzdot virkni jautājumu valsts amatpersonām, tostarp par to, kādu mērķu vārdā zaudēts tūkstošiem karavīru dzīvību.

Trešā izeja no situācijas tiek meklēta pagaidām nepubliskotā likumprojektā par Donbasa reintegrāciju Ukrainas sastāvā. No Ukrainas amatpersonu izteikumiem noprotams, ka reintegrācijas ietvaros paredzēta plašāka ekonomiskā un humanitārā sadarbība ar separātistiem, vienlaikus saglabājot militāro spiedienu. Būtiski mainīt kopējo stāvokli šīs iniciatīvas gan nespēj, taču Kijeva vismaz būs izstrādājusi juridisko bāzi plašākām manevru iespējām. Tajā pašā laikā šādas pārmaiņas (ar piebildi – ja Ukrainas amatpersonu izteikumi atbilst patiesībai) nozīmē, ka pārstāj darboties Minskas vienošanās, kuras līdz šim, lai arī ierobežotā apmērā, tomēr bremzēja konflikta eskalāciju. Attiecīgi šis ir gadījums, kad nepieciešams nomērīt nevis septiņas, bet desmit un vairāk reižu.