Par kādu domstarpību noregulējumu runas tikmēr būtībā nav, jo Izraēlas un palestīniešu, bet plašākā nozīmē arī Izraēlas un vairākuma musulmaņu valstu senās un iespaidīgu apmēru pretrunas ir neatrisināmas principā.
Apgalvojumi, ka nepieciešams tikai atrast pareizos kompromisus un tad būs iespējama divu valstu un tautu mierīga un draudzīga līdzāspastāvēšana, protams, izklausās labi, taču tikai uz papīra un tad, ja netiek mēģināts iedziļināties problēmas neskaitāmajos cēloņos. Reālajā dzīvē tā ir neīstenojama utopija, kas kā pret sienu atduras pret diviem nepārvaramiem šķēršļiem – Izraēlas valsts nepieciešamību garantēt savu pilsoņu drošību, un ne tikai no radikāli islāmistiskās un atklāti teroristiskās kustības Hamas, bet arī virknes musulmaņu valstu, kas atsakās vispār atzīt Izraēlas tiesības uz pastāvēšanu. Visas pārējās kaislības jau ir otršķirīgas un kalpo tikai kā papildu argumenti nebeidzamo konfliktu gaitā.
Papildus tam šobrīd tieši kustība Hamas ir esošā konflikta gan galvenā iniciatore, gan beneficiāre. Protams, ne vienīgā, taču nenoliedzami galvenā. Palestīniešu teritorijās vēlēšanas nav notikušas nu jau gandrīz pusotru gadu desmitu, noskaņojumi palestīniešu vidū kļūst tikai radikālāki, un izlēmību nodemonstrējušais Hamas ir lieliskas izredzes nākt pie varas arī lielākajā no palestīniešu teritorijām – Rietumkrastā.
Kad notiks vēlēšanas, šobrīd nav zināms, taču to iespējami ātrāku sarīkošanu prasa tā saucamā starptautiskā sabiedrība galvenokārt Eiropas Savienības personā. Demokrātijas rituāliem ir jātiek ievērotiem, bet par to, ka vēlēšanas vispirms novedīs pie gana asiņainas rēķinu kārtošanas starp Hamas un Rietumkrastā pie varas esošo, Mahmūda Abāsa vadīto kustību Fath, turklāt pēc kāda laika arī neizbēgami pie jauna un vēl vērienīgāka konflikta ar Izraēlu, neviens atbildību pašsaprotami neuzņemsies. Vienīgi kārtējo reizi nozīmēs vainīgos atbilstīgi saviem politiskajiem uzskatiem.
Konkrētais Hamas piemērs, kas šobrīd uzskatāmi atrodas visu acu priekšā (cits jautājums, ka netrūkst politiķu, ekspertu, u. c., kuri vienkārši atsakās to ieraudzīt), vienlaikus arī ir tikai kārtējais gadījums, kas apliecina – pastāvošās paradigmas ietvaros Izraēlas un Palestīnas arābu konfliktam nav risinājuma. Tādu nav iespējams atrast, ja viena puse jebkuru savu darbību redz tikai kā soli, kas pietuvina mērķi – vēsturiska ienaidnieka bojāeju, bet otra jebkuru savu darbību samēro ar drošības interesēm, kā arī nav un nebūs gatava atteikties no šādas pieejas. Viss, ko šobrīd iespējams izdarīt, ir nepasliktināt situāciju, tajā skaitā ar politiski un ideoloģiski pareiziem, taču praksē nepiemērojamiem padomiem.