Gan savstarpējo sarkano līniju dēļ, gan dēļ nevēlēšanās sadarboties ar jaunpienācējiem – Alternatīvu Vācijai, pastāv tikai vēl viena cita iespēja vairākuma valdības izveidei – tā dēvētā lielā jeb divu partiju – kristīgo demokrātu un sociāldemokrātu, koalīcija. Cerības uz to gan ir vairāk nekā pieticīgas, jo sociāldemokrāti ir paziņojuši, ka sadarbībai nepiekritīs un paliks opozīcijā. Savukārt cena par šīs nostājas maiņu nešaubīgi būs tik augsta, ka kristīgie demokrāti vienkārši nebūs gatavi to maksāt, tajā skaitā rēķinoties ar ilgtermiņa sekām.
Atlikušie varianti ir vai nu mazākuma valdība, vai ārkārtas vēlēšanas, turklāt arī tie nesola politisko stabilitāti, un nepavisam ne tāpēc, ka Vācijā pēc Otrā pasaules kara nekad nav bijis mazākuma valdības (pēdējais Vācijas kanclers, kurš vadīja mazākuma valdību, bija Ādolfs Hitlers) vai ka parlamenta vēlēšanām ne reizi nav sekojis gandrīz tūlītējs atkārtots balsojums. Galvenā problēma ir Vācijas sabiedrības sašķeltība attieksmē pret virkni jautājumu – sākot ar imigrācijas politiku, bet beidzot ar ārpolitiku. Dažādie viedokļi uzskatāmi atspoguļojas politiskajās partijās, un šī iemesla dēļ mazākuma valdības rīcībspēja būs ierobežota un arī ārkārtas vēlēšanas, visticamāk, nenovedīs pie ievērojamām pārmaiņām spēku sadalījumā.
Rezultātā politiskā nenoteiktība Vācijā draud ievilkties krietni ilgāk par nākamā gada aprīli, kas tiek minēts kā ticamākais ārkārtas vēlēšanu termiņš. Tas savukārt kļūst par nopietnu izaicinājumu visai Eiropas Savienībai (ES), jo tieši Vācija ir galvenais aliansi vienojošais faktors, un galvenokārt tikai pateicoties Vācijas iekšpolitiskajai stabilitātei un lai arī bieži kritizētai, taču mērķtiecīgai rīcībai, ES kuģis joprojām turas virs ūdens, spītējot visām politiskajām un finanšu krīzēm.
No Vācijas parlamenta vēlēšanām savukārt tika gaidīts, ka pēc tām Berlīne noformulēs skaidru redzējumu par pārmaiņām, kādas nepieciešamas visai ES, lai nodrošinātu tās turpmāko attīstību. Tagad savukārt ir skaidrs, ka, ja vien Vācijas politiķi neatradīs risinājumus, kā mazināt savas sabiedrības sašķeltību un panākt kompromisus, nebūs arī nekādu apvienotās Eiropas attīstības plānu. Attiecīgi turpināsies arī aizvien lielākus apgriezienus uzņemošā alianses erozija.