Valstsgriba kā strausa politika

Tieši šādā Levita ieteiktā strausa politikā arī meklējami sestdien notikušo vēlēšanu rezultātu iemesli, kad tiek spriests, kā trešā daļa balsstiesīgo varēja ievēlēt sarakstus, kuru galvgalī ir personas, pār kurām ir kritušas kriminālas aizdomas. Levits par savas prezidentūras mērķi izvirzījis vismaz sev likt noticēt, ka viss nesmukais, korupcija, fondu sadale "savām" pašvaldībām, ar ko draud Eglītis, partiju nelegālā finansēšana, Taureņu pirts sarunas un tā tālāk, un tā tālāk, ir noticis kādā aizvēsturē, pirms ausa Valstsgriba. Un, lai tam noticētu visi, jaunajam ministram ir nedaudz jāizmelojas no cinismā (ne jau naivā atklātībā un godīgumā) pateiktas patiesības par reālpolitiku.

Reakcija uz šiem Eglīša izteikumiem arī sabiedrībā un medijos bija tik ārkārtīgi piesātināta ar emocijām, turklāt pilnīgi pretēju uzskatu nometnēs – gan tajā, kas viņu aizstāvēja par "atklātību un godīgumu", gan tajā, kura pieprasīja demisiju, apsūdzot "šantāžā" –, ka pilnīgi izslēdza racionālu politiķa izteikumu analīzi. Faktiski labklājības ministra teiktais abās nometnēs tika uztverts ar degsmi, bet paviegli, un tas arī Eglītim no šī trača ļāva iziet ar mēreniem zaudējumiem. 

Ne jau vēlētājiem bija mērķēts Eglīša vēstījums, kā kliedza tie, kuri tajā saskatīja draudus. Tā bija vistīrākā pašvaldību vadītāju šantāža, ka, nesadarbojoties ar jaunā labklājības ministra Jauno konservatīvo partiju (JKP), viņi pie lentīšu griešanas savās teritorijās lai necer tikt. Tāpēc nav jābrīnās, ka pārējās koalīcijas partijas nesteidza šo Eglīša neveiksmi ekspluatēt tik cītīgi kā opozīcijā esošās LRA un ZZS. Jo arī Jaunā Vienotība, Attīstībai/Par un Nacionālā apvienība šos savus administratīvos resursus plāno izmantot reģionālās ietekmes pārdalei ne mazākajā mērā. Tikai tā atšķirība, ka šajās partijās ir pieredzējušāki un labāk apmācīti politiķi, kuri atšķirībā no publiskajā politikā salīdzinoši nepieredzējušā Eglīša zina, par ko runāt neklājas. 

Starp citu, te ļoti zīmīga, bet atkal jau praktiski nepamanīta bija opozicionāra Alda Gobzema sapīšanās meistarībā, kad viņš Eglīti metās kritizēt tieši caur šo cinisko prizmu, sak, tas muļķis nesaprot, ko drīkst atklāti teikt, ko ne. Opozicionārs un uz jauno krastu vedējs Gobzems kā galveno problēmu saskata ne jau to, ka valdības partijas šādi menedžē fondu naudas sadali un reģionu attīstību, bet iekš tā, ka Eglītis nav apguvis politisko etiķeti – ko drīkst teikt skaļi un ko aiz slēgtām durvīm.